Komandas ar žestiem sākām mācīties no pirmās dienas. Sekot rokai ar gardumiņu: apsēsties, apgulties, iet blakus, nākt klāt - to daram ļoti labi. Tomēr kā jau cilvēkiem - mums gribās runāt. Līdz ar to sākām lietot arī balss komandas.
Es, protams, mācu arī standarta lietas, bet bija man doma - iemācīt sunim iet tur, kur viņu sūta saimnieks, piemēram, pēc komandas apskriet apkārt kokam, stabam, vai jebkādam priekšmetam. Sākām mācīties sēžot blakus kokam - Reičela sekoja pakaļ rokai ar barību. Tagad varu jau atkāpties divus soļus no koka (vai cita priekšmeta), parādīt virzienu un dot komandu "apkārt" - un viņa skien apkārt :). Par šo dabū gardumiņu. Tas, protams, vairāk kopējai attīstībai - nezinu vai dzīvē noderēs, bet man liekas, ka ir noderīgi, ja ir iespēja suni pārvaldīt ar komandām.
Ar šo bija smieklīgs gadījums. Izrādās vīrs iemācīja Reičelai komandu sēdi, bet man to aizmirsa pateikt :) Nu es atnāku mājās (pēc tam, kad apguvām komandu "Apkārt") un stāstu vīram, ka iemācijāmies vienu komandu! Vīrs dīvaini skatās uz mani un prasa: "kādu?". Nu es izstāstu, bet šis atviegloti nopūšās. Viņam likās, ka es tulīt sākšu stāstīt, ka iemācīju komandu "sēdi", nezinot, ka to mācija viņš :)
Vēl mums ir progress ar gulēšanu - agrāk viņa gulās, mēģinot aizsniegt gardumu, betsaņemot gardumu momentā leca augšā. Tagad var viņu noturēt guļošā pozīcijā līdz 10 sekundēm - guļ mierīgi. ar komandu sēdi šādu problēmu nekad nebija - vienmēr sēž mierīgi.
Vakar mums vakara nodarbībā ļoti traucēja viens suns- diezgan jauna suņu meitene, kura nespēja pārdzīvot, ka Reičelai tiek doti gardumi, bet viņai nē. Leca Reičelai virsū (bez agresijas) un centās ierobežot viņai kustību, pabāžot bez sevis. Reičela vienu brīdi pat apjuka- ko darīt? Viss ko Reičela gribēja - skriet pie manis. Viņa visu laiku skatijās uz mani un suns viņu nemaz neinteresēja. Protams, Reičela dabuja par to gardumu un uzslavu. Tieši tādu uzvedību es no viņas sagaidu.
Es vispār cenšos, lai pastaigas laikā Reičela visu laiku ir nodarbināta. Mēs dauzamies, spēlējamies, mācamies, vienkārši mierīgi staigājam - bet visu laiku kopā. Ik pēc dažām minūtēm mēs mainam aktivitātes veidu un tempu. Tiklīdz viņa ilgāku laiku novēršās un dara kaut ko savu - es vai nu saucu klāt, vai nu skrienu projām, vai arī mainu virzienu.
Rezultātā Reičela visu laiku seko man un cenšās noķert acu kontaktu. Šādā veidā mēs gatavojamies patstāvības krīzei, kas pienāks apmēram 4 mēnešos, kad saimnieks, iespējams, vairs nebūs interesantākais zvērs pasaulē. Negribētos saskarties ar bēgšanu projām :)
Es, protams, mācu arī standarta lietas, bet bija man doma - iemācīt sunim iet tur, kur viņu sūta saimnieks, piemēram, pēc komandas apskriet apkārt kokam, stabam, vai jebkādam priekšmetam. Sākām mācīties sēžot blakus kokam - Reičela sekoja pakaļ rokai ar barību. Tagad varu jau atkāpties divus soļus no koka (vai cita priekšmeta), parādīt virzienu un dot komandu "apkārt" - un viņa skien apkārt :). Par šo dabū gardumiņu. Tas, protams, vairāk kopējai attīstībai - nezinu vai dzīvē noderēs, bet man liekas, ka ir noderīgi, ja ir iespēja suni pārvaldīt ar komandām.
Ar šo bija smieklīgs gadījums. Izrādās vīrs iemācīja Reičelai komandu sēdi, bet man to aizmirsa pateikt :) Nu es atnāku mājās (pēc tam, kad apguvām komandu "Apkārt") un stāstu vīram, ka iemācijāmies vienu komandu! Vīrs dīvaini skatās uz mani un prasa: "kādu?". Nu es izstāstu, bet šis atviegloti nopūšās. Viņam likās, ka es tulīt sākšu stāstīt, ka iemācīju komandu "sēdi", nezinot, ka to mācija viņš :)
Vēl mums ir progress ar gulēšanu - agrāk viņa gulās, mēģinot aizsniegt gardumu, betsaņemot gardumu momentā leca augšā. Tagad var viņu noturēt guļošā pozīcijā līdz 10 sekundēm - guļ mierīgi. ar komandu sēdi šādu problēmu nekad nebija - vienmēr sēž mierīgi.
Vakar mums vakara nodarbībā ļoti traucēja viens suns- diezgan jauna suņu meitene, kura nespēja pārdzīvot, ka Reičelai tiek doti gardumi, bet viņai nē. Leca Reičelai virsū (bez agresijas) un centās ierobežot viņai kustību, pabāžot bez sevis. Reičela vienu brīdi pat apjuka- ko darīt? Viss ko Reičela gribēja - skriet pie manis. Viņa visu laiku skatijās uz mani un suns viņu nemaz neinteresēja. Protams, Reičela dabuja par to gardumu un uzslavu. Tieši tādu uzvedību es no viņas sagaidu.
Es vispār cenšos, lai pastaigas laikā Reičela visu laiku ir nodarbināta. Mēs dauzamies, spēlējamies, mācamies, vienkārši mierīgi staigājam - bet visu laiku kopā. Ik pēc dažām minūtēm mēs mainam aktivitātes veidu un tempu. Tiklīdz viņa ilgāku laiku novēršās un dara kaut ko savu - es vai nu saucu klāt, vai nu skrienu projām, vai arī mainu virzienu.
Rezultātā Reičela visu laiku seko man un cenšās noķert acu kontaktu. Šādā veidā mēs gatavojamies patstāvības krīzei, kas pienāks apmēram 4 mēnešos, kad saimnieks, iespējams, vairs nebūs interesantākais zvērs pasaulē. Negribētos saskarties ar bēgšanu projām :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru