Šodien ir tieši nedēļa, kopš Reičela ir pie mums.
Teikšu uzreiz - nedēļa nebija viegla. Ko nu tur ākstīties - arī tagad nav viegli :) Man ir tāds aktivitātes pulkstenis, kurš mēra dienas aktivitāti. Pirms Reičelas es knapi varēju savākt 100%. Tagad 100% sasniegti jau 18.00 (un tas bez vakara pastaigas). Varat iedomāties?
Es mostos plkst.5.40. Un te sākas pats smieklīgākais - nedrīkst celties. Ja es pieceļos, tad viņa arī mostās. Sākumā viņa priecājās par manu pamošanos (apmēram sekundes 10-15), bet ļoti ātri saprot, ka grib čurāt :) Protams, ka paciesties un pagaidīt kamēr es apģērbšos viņa nevar, līdz ar to es ļoti riskēju dabūt lielu rīta peļķi mājās uz grīdas :) Līdz ar to no piecelšanās brīža līdz izskriešanai man ir kādas 30 sekundes. Tagad jautājums! Cik daudz drēbes jūs varat uzvilkt 30 sekundēs. Aha! Tāpēc es daru savādāk. Sagatavoju drēbes pie gultas. Tad, neceļoties augšā, uzvelku bikses, džemperi un zeķes. Tad ātri uzlecu kājās, uzvelku čības, paķeru Reičelu rokās un skrienu no 4 stāva lejā!!!! Nolieku zālīte un jau pēc sekundes viss notiek! Kāpēc es viņu nesu rokās? Parasti viņa kāpj pati, bet lēnām un mierīgi. Tomēr no rīta ir svarīgs ātrums! Pāris reizes bija gadījies atstāt peļķes kāpņu telpā - kas ir tikpat nepatīkami kā mājās, jo jātīra man :) Līdz ar to -ērtāk, drošāk un efektīvāks ir skriet ar viņu rokās. Pēc šīs mazas pastaigas mēs uzreiz ejam mājās, jo godīgi sakot teikt, ka es vienmēr uzvelku visu apģērbu komplektu ir negodīgi :) Parasti kaut kā pietrūkst (pieklājības robežās). Lūk, tad mēs ejam mājās - es mierīgi sagatavoju gardumus, kafiju termokrūzē, mantiņu spēlēm, uzlieku Reičelai pavadu, apģērbojos!!! Un tad mēs ejam mūsu rīta pastaigā (30-40 minūtes). Šīs pastaigas laikā mēs mācamies paklausību, dauzamies, mierīgi staigājam pa zālīti, satiekam citus suņus un sagaidam saullēktu :) Tad mājās, ēst (ja brokastis nebija apēstas ārā) un es eju uz darbu :)
Šodien pieķēru sevi pie domas, ka vajag nedaudz atslābt, palaist situāciju un baudīt šo smieklīgo kucēna laiku. Jo var teikt, ka esmu nedaudz saspringusi :) Es uztraucos par visu - par kaķiem, mašīnām, citiem suņiem... Gribās, lai viņa nevelk pavadu, nelec, neceļ no zemes čiekurus/kociņus/akmeņus....Bet kā jau sapratāt - viņa to visu dara! Un ar lielu aizrautību. Tāpēc no šīs dienas - es būšu mierīga! Es ticu, ka mēs izaudzināsim gudru un paklausīgu suni. Pagaidām viņa ir bērns un bērnam ir raksturīgas palaidnības!
Pagaidām viņa joprojām ļoti labi klausa. Ļoti patīk skriet klāt - līdz ar to pagaidām mēs esam viņas prioritāte :) Cik lasīju, tad 4 mēnešos sāksies paklausības krīze- tad būs jāsāk domāt ko darīt, bet pašlaik viņai ir interesantāk ar mums.
Vēl ir ļoti interesanta citu, pieaugušo suņu attieksme pret Reičelu. Drīzak to var nosaukt par attieksmes trūkumu :) Ja satiekam kādu pieaugušo suni, tas parasti uzvedās ļoti mierīgi un skatās uz Reičelu tā: "Kucēns?! Cik garlaicīgi! Nē nu labi, es zinu protokolu, es apošņāšos ar viņu, bet...atkal man jāvelta laiks...kucēnam!". Var redzēt, ka intereses nav nemaz - vispār! Viņu tiešām uztver kā mazu bērnu, pret kuru kauns izturēties agresīvi, bet izturēties draudzīgi - nav nekādas jēgas un vēlēšanās. Parasti lielāku interesi izrāda suņu saimnieki - tie gan ļoti aktīvi ucinās un luncina asti :)
Vēlāk uzrakstīšu nedaudz par Reičelas ēdienkarti, kā arī turpināšu rakstīt jaunumus par Reičelas attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru