Rīts. Klusums...Putni jau ir pamodušies. Es nē! Es brienu, suns skraida blakus. Paiet 5 minūtes, kurās esmu izlēmusi - šodien atpūtīšos no kopīgiem treniņiem. Cik var!? Cilvēkam no rīta vajag mieru, kafiju un vēl kaut 30 minūtes miega....Un pēkšņi kāds parauj aiz pavadas, ko turu rokās. Reičela! Kaut ko noburkšķu, bet pievēršu uzmanību. Šī apskrien man apkārt un ar degošām acīm apsēžās pie kājām. Viņas acīs lasu nepacietību un jautājumu: "Nu? Kād sāksim mūsu nodarbību? Kad? Es zinu, ka Tu paņēmi līdz sieru! Kas man jādara, lai dabūtu gabaliņu?"! Nu forši! Tagad mani motivē 3 mēnešus vecs kucēns... Bet redzot suņa neviltotu degsmi un velmi strādāt, man pašai uznāk interese...un mēs dodamies mūsu ierastajā pastaigā ar dāzādām aktivitātēm, spēlēm un paklausības uzdevumiem.
Tālāk gribētu brīdināt - nepievērsiet uzmanību suņa skumjām acīm! Viņai vienmēr tādas ir - no dabas :)! Pirms katras aktivitātes tiek vērtēts suņa emocionālais stāvoklis, pašsajūta un apkārtējā situācija. Neviena no darbībām neturpinās ilgāk par 10-15 minūtēm - pēc tam atslodze, spēles un mīļākā mantiņa! Reičela ir kucēns - un mēs to atceramies! Lai uztaisītu bildes - veste tika vilkta vairākas reizes uz īsu brītiņu - par ko suns dabuja kārumu. Ja kāda no aktivitātēm suni biedēs vai pārlieku nogurdinās - to atliksim uz vēlāku laiku,, jo nekur nesteidzamies, tomēr pagaidām tieši Reičelas mierīga attieksme un situācijas uztvere ļauj mums virzīties tālāk.
Sestdien mums bija ieplānota liela aktivitāte - brauciens ar autobusu. Atnācām uz pieturu laicīgi. Es domāju, ka brīvdienā būs mazāk cilvēku...Kļūdijos! Pietura bija pilna! Pienācām, apsēdāmies, uzvilkām vesti :) Man liekas, ka veste diezgan labi sanāca! Reičela uzreiz tik nopietna izskatās.
Īsts suns- pavadonis :) Īsti nebija pārliecības, ka īr jābrauc - cilvēku daudz, autobus varētu būt pilns, Reičela var sākt uztraukties. Es nolēmu, ka rīkošos pēc situācijas un Reičelas uzvedības - ja viņa baidīsies no autobusa - iekšā nekāpsim, bet vienkārši pastāvēsim blakus. Kad piebrauca autobuss, Reičelai bailes nebija vispār - bija mierīga un nosvērta. Ieraudzīju, ka autobusā ir brīva vietiņa, līdz ar to izdomāju- kāpsim iekšā. Autobusa šoferīts bija ļoti, ļoti laipns. Jautāja, kas mēs tādi esam, pastāstīja, ka viņam arī mājās ir suns. Nopirku divas biļetes un gājām ieņemt vietu. Reičela uzvedās ļoti labi - klusi sēdēja un skatijās apkārt - visu vēroja! Es devu viņai siera gabaliņus par labu uzvedību. Beigās viņa apgūlās man pie kājām un mēs turpinājām braukt. Es izdomāju, ka tālu nebrauksim, līdz ar to izkāpām pie Vaivaru Rehabilitācijas centra - apmēram 4 km no mājām. Man pat grūti ir kaut ko vairāk izstāstīt, jo brauciens tiešām bija ļoti mierīgs. Pēc izkāpšanas uzreic novilku Reičelai vesti un devāmies uz mežu - skraidīt un atpūsties.
Līdz mājām bija pietiekami tālu, tādējādi izdomāju, ka vajadzētu pabraukt arī atpakaļ ar autobusu. izdomāts - darīts! Atkal uzvilkām vesti un sākām gaidīt autobusu:
Autobusā mums paveicās - to vadīja tas pats šoferis! Es palūdzu aizvest mūs dažas pieturas bez maksas un viņš laipni piekrita!! Diemžēl neatceros šoferīša vārdu, bet gribu pateikt lielu paldies Jūrmalas 4.maršruta autobusa šoferim par atbalstu!
Pēc mūsu garās pastaigas atnācām mājās noguruši un likāmies gulēt diendusu :)
Svētdiena bija ļoti mierīga. Uz pastaigām ņēmu paklājiņu un mācījāmies iet vietā - apgulties uz paklājiņa. Sanāk arvien labāk (izņemot tos brīžus, kad Reičela lēkā kā mazs kazlēns un vispār neko nedzird). Ļoti labi reaģējam uz vārdu - Nē! Tas nozīmē pārtraukt jebkuras darbības :) Īpaši interesanti tas darbojās, kad Reičela taisās nomedīt kādu putnu vai aizskriet līdz sunim vai kaķim. Vards - Nē! Un viņa nekur neskrien un apsēžās. Šajā laikā var pasaukt "šurp" un viņa atnāks. Ja satiekam suni un spēle viņiem nav aktīva - tad arī vienmēr dzird komandu un atskrien. Savukārt, ja ir spēle ar kādu suni ir ļoti, ļoti aktīva (bija tikai kādas reizes 2-3) jāgaida speciālais mirklis, kad viņa nedaudz novēršās no suņa un tad var saukt, jo tajā gadijumā viņa komandu vienmēr labi izpildīs.
Vakar pamanīju, ka Reičela dažreiz neseko man līdz tik cieši, cik es to gribētu. Līdz ar to atsāku bēgšanu projām. Vakar domāju, ka mēs neaīziesim līdz mājām, jo bēgu no viņas reizes 8 - šī vienmēr mani panāca. Beigās sāka mani vaktēt un tiklīdz es apstājos - arī apstājās un bija gatava mesties pakaļ. Tad beidzot aizgājām mājās. To visu daram mežā, lai mums netraucētu mašīnas.
Tā kā Reičela mājās taisa mazāk šmuces - atdevu viņai atpakaļ sedziņu, kuru atņēmām, kad viņa to 3 reizes apčurāja :) Un naktīs ir klusums - suns guļ!
Tā pagāja mūsu brīvdienas. Jaunumus turpināšu rakstīt :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru