Pirmā nedēļa :)

Šodien ir tieši nedēļa, kopš Reičela ir pie mums.

Teikšu uzreiz - nedēļa nebija viegla. Ko nu tur ākstīties - arī tagad nav viegli :) Man ir tāds aktivitātes pulkstenis, kurš mēra dienas aktivitāti. Pirms Reičelas es knapi varēju savākt 100%. Tagad 100% sasniegti jau 18.00 (un tas bez vakara pastaigas). Varat iedomāties?

Es mostos plkst.5.40. Un te sākas pats smieklīgākais - nedrīkst celties. Ja es pieceļos, tad viņa arī mostās. Sākumā viņa priecājās par manu pamošanos (apmēram sekundes 10-15), bet ļoti ātri saprot, ka grib čurāt :) Protams, ka paciesties un pagaidīt kamēr es apģērbšos viņa nevar, līdz ar to es ļoti riskēju dabūt lielu rīta peļķi mājās uz grīdas :) Līdz ar to no piecelšanās brīža līdz izskriešanai man ir kādas 30 sekundes. Tagad jautājums! Cik daudz drēbes jūs varat uzvilkt 30 sekundēs. Aha! Tāpēc es daru savādāk. Sagatavoju drēbes pie gultas. Tad, neceļoties augšā, uzvelku bikses, džemperi un zeķes. Tad ātri uzlecu kājās, uzvelku čības, paķeru Reičelu rokās un skrienu no 4 stāva lejā!!!! Nolieku zālīte un jau pēc sekundes viss notiek!  Kāpēc es viņu nesu rokās? Parasti viņa kāpj pati, bet lēnām un mierīgi. Tomēr no rīta ir svarīgs ātrums! Pāris reizes bija gadījies atstāt peļķes kāpņu telpā - kas ir tikpat nepatīkami kā mājās, jo jātīra man :) Līdz ar to -ērtāk, drošāk un efektīvāks ir skriet ar viņu rokās. Pēc šīs mazas pastaigas mēs uzreiz ejam mājās, jo godīgi sakot teikt, ka es vienmēr uzvelku visu apģērbu komplektu ir negodīgi :) Parasti kaut kā pietrūkst (pieklājības robežās). Lūk, tad mēs ejam mājās - es mierīgi sagatavoju gardumus, kafiju termokrūzē, mantiņu spēlēm, uzlieku Reičelai pavadu, apģērbojos!!! Un tad mēs ejam mūsu rīta pastaigā (30-40 minūtes). Šīs pastaigas laikā mēs mācamies paklausību, dauzamies, mierīgi staigājam pa zālīti, satiekam citus suņus un sagaidam saullēktu :) Tad mājās, ēst (ja brokastis nebija apēstas ārā) un es eju uz darbu :)

Šodien pieķēru sevi pie domas, ka vajag nedaudz atslābt, palaist situāciju un baudīt šo smieklīgo kucēna laiku. Jo var teikt, ka esmu nedaudz saspringusi :) Es uztraucos par visu - par kaķiem, mašīnām, citiem suņiem... Gribās, lai viņa nevelk pavadu, nelec, neceļ no zemes čiekurus/kociņus/akmeņus....Bet kā jau sapratāt - viņa to visu dara! Un ar lielu aizrautību. Tāpēc no šīs dienas - es būšu mierīga! Es ticu, ka mēs izaudzināsim gudru un paklausīgu suni. Pagaidām viņa ir bērns un bērnam ir raksturīgas palaidnības!

Pagaidām viņa joprojām ļoti labi klausa. Ļoti patīk skriet klāt - līdz ar to pagaidām mēs esam viņas prioritāte :) Cik lasīju, tad 4 mēnešos sāksies paklausības krīze- tad būs jāsāk domāt ko darīt, bet pašlaik viņai ir interesantāk ar mums.

Vēl ir ļoti interesanta citu, pieaugušo suņu attieksme pret Reičelu. Drīzak to var nosaukt par attieksmes trūkumu :)  Ja satiekam kādu pieaugušo suni, tas parasti uzvedās ļoti mierīgi un skatās uz Reičelu tā: "Kucēns?! Cik garlaicīgi! Nē nu labi, es zinu protokolu, es apošņāšos ar viņu, bet...atkal man jāvelta laiks...kucēnam!". Var redzēt, ka intereses nav nemaz - vispār! Viņu tiešām uztver kā mazu bērnu, pret kuru kauns izturēties agresīvi, bet izturēties draudzīgi - nav nekādas jēgas un vēlēšanās. Parasti lielāku interesi izrāda suņu saimnieki - tie gan ļoti aktīvi ucinās un luncina asti :)

Vēlāk uzrakstīšu nedaudz par Reičelas ēdienkarti, kā arī turpināšu rakstīt jaunumus par Reičelas attīstību.

Ko dara šis suns?

Ķer savu asti!!

Viens pats mājās, ķirbis un jūras smiltis

Reičela šodien pirmo reizi palika viena mājās. Nebija tādas īstas nepieciešamības, drīzāk tā bija kontrolēta atstāšana. Mums bija vajadzīgs laiks sev, jo ar viņu kopā īstas sarunas nesanāk- visa uzmanība tiek veltīta viņai. Tāpēc mazā palika viena. Domāju, ka viņa visu laiku nogulēja, jo izskatijās samiegojusies, kad atnācām. Emocijas pēc pārnākšanas neizrādijām- pat nepievērsām uzmanību. Tēlojām, ka nekas nebija noticis. Uzreiz gājām staigāt ārā.
Sapratām, ka Reičai visvairāk patīk skriet pa pludmales smiltīm. Viņa paliek 3 reizes aktīvāka un dauzās kā traka. Tas ir forši. Trennējām saukšanu klāt divetā- kad viens no otra stāv apmēram 30 metru attālumā un sauc suni pie sevis- klausa ideāli, skrien kā zibens, dabū gardumu :) Dažreiz sāka skriet bez komandas un tam no kā skrien izdevās ar komandu atsaukt atpakaļ un pusceļā likt mainīt virzienu. Tas bija jautri.
Vēl šodien nogaršoja ķirbi! Pirmo reizi un dabuja pagrauzt kabača daļiņu. Garšo viss. Pat brīnos. Nezinu, kas viņai varētu negaršot :) Pagaidām labprāt ēd burkānu, rāceni, ķirbi, kabaci. Pie tam ar tādu pašu apetīti kā gaļu.
Rīt man sāksies darbs un dienas būs bikucīt grūtākas.

Vietas, kur ar suni ieiet aizliegts

Ir skaidrs, ka ļoti bieži mēs redzam uz durvīm atzīmi "ar suni ieiet aizliegts". Tas ir gandrīz uz visu veikalu durvīm, aptiekām u.c. vietām. Pētot suņu pavadoņu organizācijas ārzemēs ieraudzīju, ka jau no kucēna vecuma topošajam sunim pavadonim atļauts ieiet visur kur vajag. Poe mums tā diemžēl nav. Sunim- pavadonim- jā! Drīkst iet visur. Bet uz kucēnu, kurš tikai mācās, šāda atļauja neizplatās. Protams, ka Reičela speciāli tiks apmācīta tikai no gada vecuma (vai pat vēlāk). Bet man ļoti gribās jau tagad pieradināt viņu pie dažādām vietām. Tāpēc jau tagad viņa tiek ņemta visur līdz. Teikšu godīgi- es ignorēju atzīmi " ar suni ieiet aizliegts". Priekš sevis izdomāju tā: iesim iekšā visur. Ja kaut ko teiks pretī- stāstīšu, kas tas par suni. Ja turpinās dzīt ārā- iesim prom.
Šodien gājām uz aptieku, gaļas veikalu un tirgu. Teikšu godīgi- ar Reičelu ir ļoti vienkārši! Viņa ir ļoti mierīga! Kamēr es iepērkos viņa sēž pie kājām un gaida. Nekur neraujās un neskrien! Zelta gabaliņš!! Tādu pacietību neatceros pat savam pieaugušam sunim.
Protams tādas pastaigas ir ļoti nogurdinošas!! Tāpēc mazam suņukam vajag daudz....gulēt! :);)

Aktīvas dienas

Es zināju, ka dienas būs aktīvas, bet mūsu dienas režīms pārspēj visu ko gaidīju :)
Nezināju, ka man tik svarīgi būs no rīta izskriet ārā :) Šonakt bija pirmā nakts bez peļķes, bet es nepaspēju...kamēr vilku botas- liela rīta peļķe bija uz grīdas :) Nu neko darīt- nākamreiz skriešu čībās un pidžambiksēs. Neveiksmes sarūgtina, bet ir arī pozitīvas lietas:
1) Izskatās, ka kuņģis sāk pielāgoties jaunam režīmam- šodien vairs nevēma. Nokārtojās arī . Tā kā barojam pareizi. Biežāk dodu kefīru- izskatās, ka tas palīdz sagremot pārējo.
2) Pirmā pavisam mierīga nakts :) Reāli- aizmigu 22.00 un pamodos 6.30. Ideāli :)
3) Labi klausam ārā- skrien kad sauc. Izskatās, ka sāk atpazīt mūs kā savējos. Pie citiem iet, bet ātri atgriežās atpakaļ.
4) Seko rokai ar barību- nav problēmas ar vadīšanu.
5) Saprot vārdu nē!
6) Ja ejam kaut kur un rokā ir gardums- nepievērš uzmanību nekam- tikai gardumam!
7) Pati pēc komandas iekāpa mašīnā!!

No negatīvā:
1) Aizskrēja pakaļ kaķim!! Tā kā bija bez pavadas- nevarējām apturēt šo pasākumu. Nu nekas- pēc sauciena atgriezās. Kaķi liekas intetesanti. Īpaši ja bēg!
2) Sabiedēja špics! Lika ierāpties zem mašīnas (zem mūsējās, mežā- nebija bīstami). Ātri izlīda- agresijas nebija.
3) Apčurāja savu paklājiņu!!

Kopumā viss ļoti labi. Ir ļoti pacietīga- var ilgi koncentrēt uzmanību. Šorīt braucām cept šašlikus- uzvedās ideāli! Sēdēja saulītē, pie uguns nelīda, ēdienu neprasīja.
Pa šo laiku bijām arī divos veikalos un Kauguru centrā, gājām ciemos. Ja kaut kur sēžam- viņa mierīgi guļ, bet nepazīstamā vietā- skatās apkārt bet nebaidās. Mums ļoti interesanti.

Reičela - pirmās bildes

Iepazīstaties! Topošais suns pavadonis - Reičela!

Ceturtdien vakarā aizbraucām uz Juglu pakaļ mūsu mazajam pavadonim. Zaiga atveda divas labradora māsiņas, 3 mēnešus vecas meitenes, kuras sauca Uma un Umbra. Mums tika Uma. Bet tā viņu nesauca ilgi, jo līdz Rīgas centram viņa tika pārsaukta par Reičelu (mājās vienkārši - Reiča).
Mašīnā uzvedās ļoti labi - gandrīz visu ceļu gulēja. Mūs tas izbrīnija, jo gaidijām citu reakciju. Mājās izskraidīja visu dzīvokli un izvēlējās sev vietu- blakus savam ūdens traukam. Mums nebija iebildumu - tagad tur ir viņas sedziņa un rotaļlietas.
Teikšu godīgi - mans organisms nepierada tik daudz staigāt. Vakar gāju ārā laikam kādas 6 reizes. Šodien jau 3 reizes Reičela staigāja, kaut ir plkst.14.00 - pie tam divas pastaigas bija ilgas - vismaz stundu. Pirmo reizi gājām ārā 6.00. Gājām uz mežu un jūru. Mums tik daudz vietas, kur izskraidīties. Pieradinām arī pie siksniņas - ļoti mierīgi iet. Šodien jau mazāk pinās starp kājām. Ja pie deguna ir gardums, tad neievēro suņus un cilvēkus. Bez siksniņas visu laiku iet līdz, atsaucās uz katru saucienu, prom neskrien. Gatavojamies 4 mēnešu patstāvības krīzei un cenšamies kļūt par neaizvietojamiem. Pielietojam taktiku - neprognozējamais saimnieks. Visu laiku negaidīti mainam virzienu pastaigas laikā, skrienam, apstājamies. Tas iemāca sunim sekot līdz saimniekam , jo nekad nevar zināt kas šim ienāks prātā. Pēc katras atskriešanas dabū gardumu.
Vakar bijām ciemos pie mammas. Reič ļoti patika, bet neguvām atbalstu, ka mums būs viņa jāatdod. Cilvēkiem to grūti saprast, bet mēs esam priecīgi.
Barojam pēc BARF sistēmas (var palasīt mājaslapā teodors.org sadaļā padomi). Ēd labi. Vakar nedaudz vēma, līdz ar to izdomājām dot mazākās porcijās. Tā ka viņa sver 10 kg, tad diena jādabū apmēram 600 gr barības. Dodam mazās porcijās ap 120 gr. Šodien vēl nav vēmusi - tātad iespējams 180 gr bija pa daudz - lai mazais kuņģis pierod.
Forši, ka suns nezin ko nozīmē diedelēt ēdienu. Kad mēs ēdam, tad viņa vienkārši iet gulēt. Mēs viņu tajā brīdī ignorējam. Priekš Reičelas saimnieks, kurš ēd- ir garlaicīgs saimnieks. Ļoti ceram, ka tad tā arī paliks.
Ar tualeti viss labi - mājās ir speciālais paladziņš, bet tā iet ārā un nokārtojās tur.
Pašlaik mazā guļ un man arī ir miers :) Pēc garās pastaigas var atpūsties :)

Rīt mums būs SUNS!!

Vakar vakarā mums zvanīja Zaiga! Teica, ka kucēni (divas māsiņas) ir jau pie viņas!! Cik žēl, ka nevaru mesties pakaļ jau šodien!! Bet ir dažas darīšanas, līdz ar to jāgaida rītdiena!! Cik tas ir mokoši - gaidīt! Nu tad rīt pēc plkst.16.30 mums būs suns! Ir neizsakāms prieks un satraukums!

Pārdomas...

Suns-pavadonis...

Daudzi pateiks vai padomās - nu kam Jums vajadzīgs suns, it īpaši tāds, kuru vēlāk vajadzēs atdot. Vai nav labāk dzemdēt bērnu vai nodarboties ar svarīgākām lietām? Laikam jau ir. Nevar noliegt, ka piedalīšanās projektā "audžuģiemene sunim- pavadonim" ir sava veida eksperiments, kas atņems daudz laika. Bet tad, kad tu dzīvo tādu mierīgu dzīvi, gribās izdarīt kādu labu lietu, kādam palīdzēt, būt noderīgam sabiedrībai. Suns-pavadonis ir tas kā mēs varam palīdzēt, mūsu ieguldījums sabiedrībā.

Protams, ka lēmums būt par audžuģimeni sunim-pavadonim ir saistīts ar daudz morāliem aspektiem. Līdz šim vienmēr, kad es stāstīju par mūsu lēmumu no cilvēkiem dzirdēju tikai vienu reakciju: "Forši! Bet kā jūs viņu pēc tam atdosiet?".

Tieši par suņa atdošanu es gribētu parunāt vairāk.

Tagad ir ļoti grūti spriest par atdošanu, jo mēs vēl neesam pazīstami ar savu audžusuni. Bet jau tagad cenšamies sevi noskaņot, ka suns mums būs tikai uz laiku.

Šis suns būs ļoti īpašs, jo viņam ir sagatavota svarīga loma - būt par cilvēka acīm. Tas nozīmē, ka šī suņa dzīve būs ļoti, ļoti interesanta. Tas iepriecina, jo grūti būtu audzināt suni, kam nākotnē sagatavots slikts liktenis. Savukārt te suns vienmēr būs blakus savam saimniekam, kas priekš suņa ir labākais variants. Es domāju, ka katrs suns gribētu iet ar saimnieku uz darbu, uz veikalu, braukt kopā transportā...tikai tas viņam nav atļauts. Šim sunim būs! Jau tāpēc gribās suni izaudzināt pēc iespējas labāk.

Proatms, ka cilvēkam ir raksturīgi domāt sākumā par sevi - kā es jutīšos, cik ļoti man sāpēs, ik man būs grūti. Mēs cenšamies sevi noskaņot, ka dzīve nesastāv tikai no "ES". Dažreiz lielāku gandarījumu cilvēkam sniedz tieši palīdzība citam. Mēs bijām Neredzīgo biedrībā un runājām ar Alekseju, kurš mums izstāstīja, ka ar suni viņa dzīve ļoti izmaīnijās! Suns viņam dod iespēju nokļūt visur, kur viņš grib! Ja ir jauns maršruts, tad Aleksejs izmanto GPS sistēmu mobīlajā tālrunī, tomēr bez suņa neiztikt. Kapēc? Jūs kādreiz mēģinājāt noiet taisni ar aizsietām acīm? Taisni noiet ir ļoti grūti!  Suns palīdz neredzīgajam cilvēkam saglabāt virzienu, atrast pareizo pagriezienu un pasargā no iespējamās nelaimes - bedres, atvērtās lūkas, ceļa remonta - no visa, ko mēs redzam ar acīm un kas parasti nav iekļauts GPS. Mums gribās palīdzēt un kādam dāvāt prieku pārvietoties pašam!

Tāpat suņa atdošanu nevar salīdzināt, piemēram, ar suņa nāvi kā tas parasti tiek darīts. Ikviens, kas mīl suņus ir saskāries ar to, ka suns ar laiku aiziet uz citiem medību laukiem. Un katrs zin šīs sāpes. Tomēr, šajā gadījumā izjūtas nemaz nav līdzīgas. Suns pēc kopā būšanas gada nenomirst. Viņš vienkārši sāk dzīvot citu dzīvi. Šo drīzāk var aprakstīt ar bērna aiziešanu no dzimtās mājas - viņš vairs nedzīvo kopā ar jums, bet viņš dzīvo un pilda svarīgu lomu. Ar viņu var lepoties!  

Tieši šādas domas pagaidām ir mūsu galvā! Un es ļoti ceru, ka tas nemainīsies!


Starpcitu arī portālā delfi.lv bija raksts par mūsu Latvijas suņiem pavadoņiem un iespēju kļūt par audžuģimeni: Kliks

Iepazīšanās un Neredzīgo rehabilitācijas centra apmeklējums

Tikšanās ir notikusi! Mēs esam laimīgi!

Atbraucām ap plkst.15.00 uz Latvijas neredzīgo biedrības rehabilitācijas centru Pāles ielā, Juglā. Tur mūs jau gaidīja Zaiga Kļaviņa - suņu-pavadoņu trenere. Iepazināmies un gājām uz rehabilitācijas centra telpām. Zaiga teica, ka iepazīstinās mūs ar Alekseju un Teodoru. Klusi vīram pačukstēju: "Teodors ir suns!" :) Vīrs likās izbrīnīts :)

Tik tiešām - Teodors ir suns! Smilšu krāsas labradors, kurš mums ar vīru nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, toties no Zaigas nevarēja atlipt. Pat tad, kad Aleksejs pāris reizes pasauca Teodoru pie sevis - tas turpināja spiesties pie Zaigas kājām un smaidīt ar visiem suņa zobiem! Izskatījās forši!

Aleksejs ir jauns un patīkams vīrietis, kurš ar lielu interesi izrādīja mums savu saimniecību un izstāstīja par savu dzīvi! Kā jau jebkuram veselam cilvēkam - mums grūti saprast kāda ir neredzīgā cilvēka ikdiena. Kā šadam cilvēkam vajag minīt savu ikdienu? Mēs pārliecinājāmies, ka par visiem 100%. Neredzīgos cilvēkus rehabilitācijas centrā apmāca darīt visu - gatavot ēst, orientēties telpā, lasīt, lietot datoru un mobīlo telefonu... Tas tiešām ir svarīgs darbs! Tāpat mums parādīja radošus darbiņus, ko ar savām rokām uztaisīja cilvēki ar redzes problēmām. Diemžēl lielākā daļa neredzīgo neatnāk līdz šādam rehabilitācijas centram, bet savu laiku pavada mājās. Kapēc? Cilvēkiem trūkst informācijas, ka šāds centrs ir. Un bieži cilvēks nevar līdz šādam centram tikt...

Tālāk gājām uz kopmītņu telpām. Tur mūs sagaidīja dzīvespriecīga un saulaina Nataļja! Teikšu, ka mūs uzņēma kā savējos! Dzerot kafiju, izrunājām visus interesējošus jautājumus. Par audzināšanu mums viss likās saprotams un skaidrs - ar vīru neesam pārāk sentimentāli cilvēki un viegli varēsim nebarot no galda vai nelaist gultā. Interesanti likās, ka nedrīkst mest bumbiņu, bet nu jā - sunim pavadonim tā suņa dzīve atšķirās :) Vairāk jautājumu bija par barošanu pēc BARF sistēmas, bet tagad jau viss ir izlasīts un palika vairāk vai mazāk skaidrs.

Tagad gaidām savu audžusunīti :)


Tā kā paši neesam veikuši foto vai video filmēšanu atļaušos ielikt video no youtube.com par Latvijas neredzīgo biedrības rehabilitācijas centra cniegtajiem pakalpojumiem.

Pirms pirmās tikšanās...

Nē...Mēs vēl neesam kļuvuši par audžuģimeni...Mēs tikai rīt brauksim iepazīties ar suņu treneri Zaigu. pagaidām ir tāds uztraukums - kas mūs sagaida? Ir pēdējais brīdis visu apdomāt un, iespējams, atteikties. Dzīve bez suņa ļoti izlutina- Tev nevajag celties agri no rīta, Tav nevajag iet ārā jebkuros laika apstākļos, tev nevaja uzņemties atbildību...Bet dzīve bez suņa ir garlaicīga un man liekas, ka mēs esam gatavi sunim!

Atkāpšos vēl nedaudz atpakaļ...

Kā mēs to izdomājām?

Mums agrāk jau bija suns. Tas bija brīnišķīgs un bezgalīgi mīļš Bernes ganu suns vārdā Fedja. Tik labsirdīgu un paklausīgu suni es vēl nebiju sastapusi savā dzīvē. Vīrs pielika pietiekami daudz pūles un izaudzināja suni tā, ka ar viņu varēja staigāt bez pavadas... Jā, jā...mazu bērnu vecāki to, iespējams, nosodīs, bet Fedja nekad nevienam neuzbruktu - viņš zināja komandu "blakus" un pilsētā mierīgi gāja pie kājas, savukārt, mežā dauzijās kā traks. Diemžēl viņam bija problēma ar priekšējām ķepiņām, kas ar katru gadu palika arvien smagāka un smagāka, līdz pēc kādas nopietnas traumas mēs nolēmām tam pielikt punktu un Fedju iemidzināt. Viņam bija 5 gadi un mēs joprojām atceramies mūs pirmo kopīgo suņuku.

Tagad jau 2 gadus dzīvojam bez suņa. Jā! Esam riktīgi izlutinājušies un savu suni ņemt nesteidzamies :) Līdz ar to sākām lūkoties pēc alternatīvā varianta.

Par suņiem-pavadoņiem uzzināju internetā. Izpētot dažas mājaslapas, es atradu informāciju, ka tiek meklēti brīvprātīgie, kas gatavi uzņemties audžuģimenes lomu. Aprunājāmies ar vīru un uzrakstijām Zaigai! Drīz saņēmām atbildi, ka pašlaik kucēnu nav, bet mūs ņems vērā! Ideāli! Ieplānojām 27.aprīlī piedalīties neredzīgo dienas pasākumā! Un tad ...pēkšņi!! 2016.gada 12.martā es saņēmu ziņu no Zaigas: "Vai Jūs būtu gatavi uzņemties rūpes par melnu labradora kucēnu jau no 22.marta?". Tas bija ļoti satraucoši! Zvanīju vīram un informēju par jaunumiem! Viņš priecīgs! Sarunājām tikšanos!

Un nu...jau rīt brauksim iepazīties ar Zaigu, izrunāt visus sīkumus...un tad...varbūt...