Reičela apmeklē Lattelecom Riga Marathon 2016

Pēdējā laikā, pateicoties Reičelai, es paliku ļoti aktīva - cenšos nelaist garām pasākumus, kas notiek salīdzinoši tuvu mājām. Protams, ka mans skatiens agri vai vēlu vērsās arī Lattelecom Riga Marathon virzienā.

Tikai, ja parastais maratona dalībnieks domā par skriešanu, es domāju par maratonu kā perfektu treniņa vietu Reičelai. Tomēr ilgi šaubījos - troksnis, liela cilvēku burzma un Reičelai nepilni 5 mēneši...vai nebūs pārāk liels stress?  Tāpēc konsultējos ar mūsu treneri Zaigu - viņa Reičelu redzēja suņu-pavadoņu dienas pasākumā un varēja sniegt konsultāciju - izturēs vai nē! Reičela tiešām suņu-pavadoņu dienas pasākumā bija ļoti mierīga, līdz ar to Zaiga neredzēja problēmas mums piedalīties maratonā - galu galā tas ir tiešām labs nervu sistēmas treniņš un mēs jebkurā laikā varēsim aiziet prom, ja būs tāda nepieciešamība.

Braucienu uz maratonu sāku plānot jau iepriekš.

1. Ar kādu transportu braukt? Ērtākais, protams, ir vilciens, bet tas atrodas tālu no mājām. Mikroautobuss? Talsu Starppilsētu autobuss? Šos jautājumus vajadzēja rūpīgi izvērtēt.

2. Reičela ir vēl diezgan maziņa un viņai daudz biežāk kā lielam sunim ir nepieciešams nokārtoties - īpaši, ja viņa atrodās ārā. Viņa nekad necietīsies pastaigas laikā 2 stundas, lai pačurātu, bet vienkārši sēdīsies tur, kur ir - uz ietves. Tas, protams, nav nekas šausmīgs, bet vienalga diezgan nepatīkami, jo to nav iespējams savāk vai saslaucīt. Rīgas centrā nemaz nav tik daudz zāles pleķīšu, kur suņuks var nokārtoties. Tāpēc uzreiz pēc atbraukšanas mums ir nepieciešams atrast smuku zālīti.
3. Ko ņemt līdzi - brauksim uz visu dienu. Reičelai vajadzēs kaut ko ēst un dzert.
Šādi jautājumi man bija pirms braukšanas uz maratonu. Ja es zinātu, ka būs tikai viena problēma, tad labāk sagatavotos, bet diemžēl es pārdomāju visu, izņemot to, kas mums tiešām iztraucēja visu pasākumu.
Pirmo jautājumu mēs atrisināju ļoti veiksmīgi, izvēloties ērtāko transporta veidu - vilcienu. Vīrs aizveda līdz stacijai - Pladies!! Tur ir daudz vietas un var netraucēti aizbraukt līdz galamērķim. Biļetes ļoti ērti nopirku caur Mobilly sistēmu. Reičela vilcienā uzvedās ļoti labi - visu ceļu pacietīgi guļ un nemaz nebaidās no trokšņiem.

Smuka, maza meitene

Atbraucot uz Rīgu, uzreiz devāmies pretēji cilvēku plūsmai - un tā bija laba izvēle, jo Reičelai tiešām vajadzēja nokārtoties un tas tika izdarīts nomaļā vietā, kur nevienam nevarēja traucēt. Vislielāku satraukumu no viņas es redzēju, kad mēs iegājām Origo veikalā - bet tas tikai tāpēc, ka līdz šim viņa neredzēja tik lielas telpas un tik daudz cilvēku. Satraukums izpaudās kā velme iet nedaudz ātrāk kā es, tomēr panikas nebija un viņa turpināja dzirdēt visu ko viņai saku, tikai komandas izpildīja nedaudz ātrākā tempā. Tā mēs mierīgi sākām virzīties uz krastmalas pusi. Kad bijām pusceļā pie Vecrīgas es ieraudzīju tādu normālu zālīti ar kokiem - tur es viņai novilku vesti un ļāvu nedaudz padauzīties - lai mazinātu satraukumu. Bet viņa tiešām jau aprada ar situāciju un uzvedās mierīgi. Likās, ka viņu vairāk interesē gaļa manā kabatā, nekā trokšņi un cilvēki.

Gājām tālāk un pie Strēlnieku laukuma ieraudzijām Alekseju un Denisu kopā ar Teodoru. Atgādināšu, ka tieši Aleksējs ar suni-pavadoni Teodoru un Deniss ir servisa suņu biedrības "Teodors" maratona komandas varoņi, kuri piedalijās Lattelecom Riga Marathon 2016 6 km skrējienā - it kā nieks - daudzi piedalijās - bet Aleksejs un Deniss ir neredzīgie, līdz ar to tā ir īsta Izlaušanās un sevis pārvarēšana!

 Aleksejs ar Denisu stāvēja pie ieejas gājēju tunelī, bet lejā tomēr nekāpa. Piegāju klāt un sasveicinājos ar Alekseju, atgādināju viņam par sevi un piedāvāju palīdzēt paiet nedaudz nost no ceļa, jo vieta bija izvēlēta diezgan neveiksmīgi. Aleksejs iepazīstināja mani ar Denisu un izstāstīja, ka gaida Velgu, tāpēc palikām gaidīt kopā. Kad stāvējām kopā ar Alekseju un denisu, es pievērsu uzmanību apkārtējiem cilvēkiem - daudzi ļoti uzmanīgi aplūkoja suni - pavadoni Teodoru. Aleksejs arī stāstīja, ka cilvēki bieži viņiem pievērš uzmanību - īpaši transportā. Varbūt tas ir labi, jo kopā ar suni - pavadoni neredzīgais cilvēks tiek pamanīts un paliek sabiedrībai nozīmīgāks. Reičela pa to laiku uzvedās labi - sēdēja blakus un nemēģināja spēlēties ar Teodoru. Sagaidot Velgu, uzvilkām speciālās vestes un gājām iekšā maratona jautrajā burzmā:)

Ja tā viss turpinātos, tad būtu pavisam labi, bet...pamazām sākās tas, kas izjauca visu šo pasākumu - vismaz priekš mums.... Nē tas nebija nekas neparedzams.. Tas bija vienkārši LIETUS! Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tas mums tik ļoti traucēs, bet...lietus palika arvien stiprāks, un stiprāks, un stiprāks...līdz lija kā no spaiņa. Man virsū bija ūdens necaurlaidīgā jaka, bet Reičelai nebija nekā. Es redzēju, ka mans suns pamazām pārveršās par mazu, slapju, bēdīgu lupatiņu. Diemžēl man nebija līdz plēves priekš viņas. Es paņēmu tikai vienu mitrumu uzsūcošo sedziņu, bet tā mums varēja noderēt vēlāk - lietus laikā to izmantot nevarēja.

   Pateicoties Velgai un Guntai man ir viena fotogrāfija, jo savu telefonu es vienkārši nevarēju izvilkt ārā. Pamazām es sāku sajust, ka arī mana jaka sāk laist cauri mitrumu un tas bija pēdējais piliens - līdz stacijai tālu, suns slapšs, es slapja...lietus tikpat stiprs. Līdz ar to atvadījos no maratona dalībniekiem un atbalsta komandas un skriešus devāmies uz staciju. Bija skumji, jo maratonā man ļoti patika!!! Gribējās palikt vēl. Arī Ričela nebaidijās un uzvedās labi, līdz ar to mierīgi būtu plaikuši vēl. Ja es būtu viena, tad arī paliktu. Bet man ir atbildība par mazu, melnu, slapju suņuku - nevarēju pieļaut, ka viņa saaukstētos. Ceļš līdz stacijai bija briesmīgs - samirkām līdz galam. Stacijā aizvilku Reičelu, līdz klusajam stūrītim un tad arī noderēja mitrumu uzsūcošā sedziņa - noslaucīju viņu kārtīgi!! Uzreiz palika jautrāk.

Vilcienu nebija ilgi jāgaida - jau pēc 20 minūtēm sēdējām vilciena vagonā...tiesa gan nedaudz vēsajā, bet nu nekas - bija labi. Vīrs sagaidīja ar mašīnu pie stacijas - bijām laimīgas nokļūt mājās.