Suņu-pavadoņu dienas pasākums - jauni iespaidi un iepazīšanās

Sveiki!!

Vispirms gribu pateikt lielu paldies visiem, kas lasa šo blogu!! Man tiešām tas ir ļoti svarīgi - gribās vairāk censties, rakstīt, izdomāt jaunas aktivitātes. Tāpat gribu pateikt lielu paldies par jūsu atzinību, ko es saņēmu par Reičelas apmācību. Mēs saņēmām tik daudz komplimentus un smaidus no jums! Tas silda manu sirdi un liek saprast, ka esmu uz pareizā ceļa!! Man bija priekš aprunāties ar Pīķa un Rīgas audžumammām Elīnu un Signi, klātienē iepazīties ar Guntu un Velgu, atkal satikt Zaigu un smelties jaunas zināšanas no mūsu treniņa kopā ar Alekseju un Teodoru, kā arī dalīties pieredzē ar topošo audžumammu Dainu! Paldies jums visiem!! Mēs esam forša komanda!!

Bet pastāstīšu no paša sākuma:
Jau no rīta es sajutu zināmu uztraukumu - kā pirms eksāmena!! Kas būs, ja Reičela pēkšņi neklausīs? Kas būs, ja neizdosies parādīt cik daudz esam mācījušies un kādu progresu sasniedzām. Man visu laiku likās, ka Reičela var izskatīties pārāk maziņa vai tieva...vai tieši pretēji...nepareizi barota un resna :):) Īsāk sakot, atnākot uz Vērmaņdārzu es trīcēju un drebēju. Zaiga ieteica palaist izskrieties Reičelu un viņas māsiņu Anneken. Palaidām...bet jau pēc dažām minūtēm sapratu, ka tā nebija laba doma, jo Reičelai likās, ka kucēns ir daudz interesantāks par lielu suni, līdz ar to spēlēties arī var aktīvāk un drošāk. Varbūt tas nebūtu slikti kādā citā vietā un pasākumā, bet uz to brīdi jau sāka pulcēties saimnieki ar suņiem - pavadoņiem un man gribējās nomierināt Reičelu, jo bija liela vēlme piedalīties treniņā. Man bija vajadzīgs savākts suns. Līdz ar to es pārtraucu skraidīšanu, ar dažām komandām pievērsu Reičelas uzmanību sev un mēs bijām gatavi pasākuma atklāšanai. Tika pateikti ievad vārdi un saņēmu uzaicinājumu no Zaigas sekot viņai, Aleksejam un Teodoram viņu treniņā.

Aleksejs ar Teodoru (Fonā mēs ar Reičelu)

Par iespēju piedalīties treniņā biju ļoti priecīga! Nospraudu sev divus mērķus:
1) Netraucēt!
2) Pēc iespējas labāk parādīt visu, ko mēs iemācījāmies!!
Devāmies pakaļ Zaigai, Aleksejam un Teodoram uz Vecrīgas pusi! Teikšu uzreiz - viss bija labāk nekā es plānoju sākumā. Reičela nemaz nebaidījās no Rīgas satiksmes un cilvēku daudzuma uz ielām. Gāja mierīgi un klausīja. Vecrīgā bija plānots apmeklēt Galerija Centrs tirdzniecības centru - uztaisījām mazu pauzīti, uzvilkām Reičelai vestīti un devāmies iekšā - Aleksejs ar Teodoru pa priekšu, tad Zaiga ar meiteni, kas arī piedalījās pasākumā ( ļoti atvainojos, ka neatceros Jūsu vārdu!! Ja lasīsiet šo blogu, lūdzu uzrakstiet man uz e-pastu Jūsu vārdu - es ar prieku izlabošu šo sadaļu) un mēs ar Reičelu. Sagaidījām liftu un braucām augšā. Reičelai tas bija pirmais brauciens ar liftu, pie tam vēl ar stikla sienām, tomēr viņai interesēja tikai gardumi, ko ik pa laikam bāzu viņai mutē :) Augšā bija diezgan slidenas grīdas, sunim slīdēja ķepas un bija vieglāk gulēt, nekā sēdēt, tomēr uztraukumu es nepamanīju. Tad braucām ar liftu lejā - apbrīnojami, bet liftu mums atrada Teodors - īsts pavadonis!
Kad jau gājām ārā no Galerija Centrs mūs panāca kundze, kura stadijās priekšā kā Galerija Centrs vadītāja Zita Siliņa! Mums izvērtās ļoti interesanta saruna par to, kādi uzlabojumi būtu nepieciešami Galerija Centrs un kā to varētu pielāgot neredzīgo cilvēku vajadzībām. Mums tika iedota oficiāla atļauja trenēties Galerija Centrs telpās! Liels paldies Jums Zita par tik patīkamu sarunu, pozitīvu attieksmi, kā arī patiesām rūpēm par neredzīgo cilvēku vajadzībām!! Mēs ar Reičelu obligāti apmeklēsim vēl Galerija Centrs, lai turpinātu gatavoties suņa-pavadoņa darbam. Pateicoties Jums, varu droši teikt - Galerija Centrs ir lojāla  arī topošajiem suņiem - pavadoņiem!!
Tālāk mēs turpinājām ceļu līdz lielajām gājēju pārejām, kas atrodas pretī Stockmann veikalam. Tur varēja pārbaudīt cik mierīgi Reičela reaģē uz dīvainām skaņām, kas nāk no augšā braucošām automašīnām un tramvajiem. Reakcija bija mierīga!! Pēc tam mēs nesteidzīgi atgriezāmies Vērmaņdārzā, ejot gar Brīvības pieminekli.
Teikšu godīgi - man šis treniņš bija ļoti pamācošs. Zaiga, neskatoties uz aizņemtību un laika trūkumu, izskaidroja man dažās suņu - pavadoņu apmācības nianses, kā arī veltīja man atzinīgus vārdus par Reičelas apmācības kvalitāti. Paldies! Man ļoti svarīgs Jūsu pozitīvs novērtējums!
Atgriežoties Vērmaņdārzā mēs ļāvām suņiem atpūsties un sagaidījām parējos treniņa dalībniekus, jo katram bija savs maršruts.

Sagaidot visus dalībniekus, devāmies uz kafejnīcu "Birojnīca" (Berga Bazārā, Dzirnavu ielā 84, k-2, Rīgā), kur bija paredzēts atklāt projektu “Servisa suņu un viņu turētāju praktisko semināru cikls”. Projekta atklāšana bija ļoti saviļņojoša un emocionāla!

Jauna suņa-pavadoņa Rīgas nodošana saimniecei Līgai

Projekta “Servisa suņu un viņu turētāju praktisko semināru cikls” ietvaros ir paredzēti vairāki semināri un treniņi - Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī. Mēs plānojām piedalīties visos semināros. Sīkāka informācija šeit. 

Pēc pasākuma bijām noguruši, bet ļoti priecīgi - diena bija izdevusies!!! Paldies visiem organizētājiem!! Ar nepacietību gaidu pārējos pasākumus!! 

Uz tikšanos!! 

Ar čuk-čuk bānīti uz Majoriem

Sveiki!
Nu gan svētdien bija lietus!! Lija visu dienu bez pārtraukuma... Man jau labi - ir ūdens necaurlaidīga, silta jaka, bet Reičelai gan nācās iztikt ar savu kažociņu. No rīta es sagatavojos garākai pastaigai ar domu, ka lietus mums netraucēs, tomēr jau pēc 20 minūtēm sapratu, ka plānus nāksies mainīt - Reičela izskatījās pārāk samirkusi. Ņemot vērā to, ka laiks nebija tas siltākais - es sabijos, ka mazā var saaukstēties. Līdz ar to nolēmām neriskēt - metām mieru pastaigai un gājām mājās čučet :) Īstenībā lielāko dienas daļu tā arī pavadijām mājās.
Tomēr sestdiena mums bija ļoti aktīva un interesanta - par to arī būs šis stāsts!

 Laika apstākļi mūs lutināja- saulīte, silts un mērens vējiņš... un mēs izdomājām doties garākā izbraucienā - uz Majoriem!! No mūsu mājām līdz Majoriem var aizbraukt dažādi, tomēr mēs izvēlējāmies vilcienu - jauni iespaidi + var veikt garāku pastaigu līdz stacijai.

Uz staciju gājām pa meža taciņu - izdomāju, ka nākamreiz paņemšu līdz kādu lielāku maisiņu, lai varētu savākt atkritumus - tas ir tīrās šausmas, kas darās tajā mežā. Man tur sanāk staigāt ļoti reti, bet vai tiešām vietējo māju iedzīvotāji, kuri tur staigā katru dienu, nevar apvienoties un savākt tos atkritumus? Man būtu kauns, ja mežs blakus mājām izskatītos šādi... Nu labi - līdz stacijai tomēr tikām.

Vilcienu Reičela uztvēra samērā mierīgi - varbūt likās dīvaina tā skaņa un smarža, tomēr viņa mierīgi sēdēja blakus vilcienam un turpināja labi klausīt. Izrādās, ka sunim ir jāpērk bagāžas biļete (to es nezināju), kas ir 3 reizes lētāka par parasto biļeti. Savu biļeti es pirku caur Mobilly sistēmu, bet nezināju, ka arī Reičelas biļeti var nopirkt caur šo aplikāciju - patīkami, jo gadu atpakaļ šādas iespējas vēl nebija. Protams, ka vilcienā Reičela iekāpt pati nevarēja, jo kaut arī peroni pacelti augstāk, kucēns vēl nevar pārvarēt attālumu līdz vilcienam pats. Līdz ar to viņa veiksmīgi tika pacelta rokās un iecelta vagonā. Tikko rakstot sapratu, ka iekāpām pēdējā vagonā - tad es domāju, ka braucām pirmajā :) Vietas bija daudz, līdz ar to mēs nevienam netraucējām. Gribu pateikt, ka Reičela brīnišķīgi uzvedās! Apgūlās un visu ceļu vispār nebija pamanāma. Viņa visu uztver ļoti mierīgi - pat mierīgāk nekā es!

Pirmā biļete!

 

Mazā ceļotāja

 

Nu ko tu mani sauc un traucē mierīgi gulēt?

Bez starpgadījumiem mēs aizbraucām līdz galamērķim. Starpcitu vilcienā bija arī "lielā" kontrole - pret mums izturējās ļoti laipni, izskaidroja, ka var pirkt suņa biļeti caur aplikāciju un novēlēja jauku ceļu! Paldies!

Nepagāja ilgs laiciņš, ka mēs bijām Majoros!

 

 

Majoros mums bija paredzēts treniņš Jomas ielā (gribēju izmantot cilvēku pūli)- tur arī devāmies! Teikšu godīgi - ja mēs noliktu uz zemes cepuri, tad esmu pārliecināta, ka savāktu ziedojumus mūsu biedrībai. Teikt, ka mēs piesaistijām apkārtējo cilvēku uzmanību - nozīmē neteikt neko! Cilvēki stāvēja apkārt, skatijās, uzdeva jautājumus un apbrīnoja Reičelu. Teikšu, ka viņa klausīja ļoti labi. Komanda "sēdi" un es varu apiet viņai apkārt ar lielu līkumu, komanda "guli" un var par pārkāpt pāri. Komanda "šurp" un viņa nesās klāt nepievēršot uzmanību cilvēkiem un suņiem. Dzirdēju ļoti daudz uzslavas un labprāt atbildēju uz jautājumiem. Vēl es lūdzu apkārtējiem pasaukt Reičelu, kamēr viņa pilda komandu "sēdi". Pāris reizes viņa mēģināja skriet, līdz saprata, ko es no viņas gribu un tad jau sēdēja mierīgi.

Kad mēs apsēdāmies un soliņa atpūsties, notika ļoti priecīga tikšanās! Mēs satikām manu kolēģi Nadeždu ar vīru Vladimiru. Viņiem līdz bija viņu suns - zeltainais retrīvers Sita - ļoti mīļa un jauka meitene. Reičela ar Situ uzreiz metās spēlēties, bet diemžēl palaist izskrieties mums neizdevās, jo Jomas iela nav īpaši piemērota suņu aktīvām izklaidēm. Kādā mierīgākā brīdī Nadeždai izdevas Reičelu nofotografēt - manuprāt sanāca ļoti skaista bilde:

Paldies jums- Nadežda, Vladimirs un Sita par jauku kompāniju! Bija prieks jūs satikt!

Pēc kopīgās atpūtas mēs ar Reičelu devāmies tālāk pa Jomas ielu. Turpinājām paklausības treniņu - šoreiz jau ar mantiņas palīdzību - satvert un palaist mantiņu pēc komadas, turēt to zobos, nevis mest zemē, gaidīt kamēr es to paņemšu. Šis ir tāds vieglākais treniņš, kas vairāk līdzinās jautrai spēlei. Satikām divas tantiņas, kas ļoti apbrīnoja Reičelu un piekodināja mani: "Nekad viņu nesist, savādāk viņa pārstās klausīt un sāks baidīties no manis" :) Šis bija tāds dīvains brīdinājums, jo mūsu treniņi atšķirās ar uzslavām, dauzīšanos un gardumu došanu. Bargākais, ka var būt ir vārds "Nē", kas tiek pateikts klusā balsī un tiek uztvērts kā "marķieris" nepareizai rīcībai. Dažreiz nevar saprast kas cilvēkiem galvā...

Ar nelielu atkāpi izstāstīšu, ka mums pastaigu laikā nācās dzidēt arī nosodījumu. Viena meitene, kuras suns garlaicības nomākts centās Reičelu nogāzt gar zemi (tāds interesants spēlēšanas veids), gribēja man izskaidrot, ka sunim jāļauj spēlēties ar citiem suņiem, nevis visa uzmanība jāpiesaista sev. Dīvaini, ka to nevarēja izskaidrot Reičelai, kura visu laiku skrēja man klāt, sēdās pie kājām un skatijās acīs. Citu suņu saimnieki arī dažreiz aizrāda, kad es cenšos no Reičelas dabūt komadas "sēdi" izpildi citu suņu klātbūtnē - viņiem nepatīk, ka es neļauju sunim spēlēties. Īstenībā es ļauju, tikai sākumā jāizpilda nosacījumi. Savukārt viena cita suņa saimnieks skaļi darudēja savam sunim atdot viņu man uz pāraudzināšanu, ja viņš neklausīšot :):):) Lūk tā! Ar mani jau biedē suņus :):):) Tas viss ir tāpēc, ka cilvēkiem pastaigu laikā nav pieņemts darboties ar suni - saimnieki runā pa telefonu, skaita vārnas, iegrimst savās domās, savukārt suņi vienkārši skraida savā nodabā... Bet es zinu, ka Reičela ir daudz laimīgāka par šiem suņiem, jo pastaigu laikā mana uzmanība uz 100% pieder viņai - kas vēl sunim vajadzīgs? Un viņa dod man to pašu pretī. Pat spēlējoties ar citiem suņiem, viņa pieskrien man klāt, apsēžās un ieskatās acīs- par to es viņu uzslavēju un iedodu gardumu. Viņa atsaucās uz pirmo "šurp" un vienmēr laimīga pieskriet klāt, jo man ir gardums, ar mani viņai ir interesantāk un jautrāk nekā ar suņiem un viņa zin, ka obligāti tiks palaista atpakaļ spēlēties. Un tas man liekas daudz jautrāk un interesantāk, nekā 10 reizes saukt savu suni pie sevis - lamājot viņu ar pēdējiem vārdiem, vai skatīties, lai kāda mašīna neuzbrauc virsū, jo suns var izskriet uz ceļa. Mūsu pastaigām nav negatīvās nokrāsas - es esmu priecīga, ka suns klausa, bet suns priecīgs klausīt - visi laimīgi.

Turpināšu stāstu par Majoriem.

Uztaisijām vēl smuku bildīti:

Dāmas :)

Un devāmies uz autobusu pieturu, jo mājās nolēmām braukt ar autobusu - pietura tuvāk mājām - bijām jau nogurušas. Laiks bija ļoti silts un saulains, līdz ar to mēs bijām priecīgi pagaidīt autobusu 20 minūtes - uztaisijām selfiju, bet pārējo laiku Reičela gulēja ēniņā.

 

 

 

 Autobusa šoferītis naudiņu no Reičelas nepaņēma - Paldies! :):):) Līdz ar to Reičela brauca pa zaķi! Es samaksāju tikai par sevi - parasto cenu - 70 centus. Šādi beidzās mūsu izbrauciens!

Mājās bija salds miedziņš:

Gribu pastāstīt, ka mums ir ievērojams progress komandas "guli" izpildē. Ļoti daudz idejas par suņu audzināšanu es smeļos šeit - apbrīnoju šis skolas piegājienu pret apmācību - draudzīgu un labvēlīgu sunim, bez sodiem un lamāšanās - panākt visu tikai ar pozitīvo metodi.

Lūk...kaut kur forumā es izlasīju, ka ir forši panākt to, lai suns pats piedāvā pareizo uzvedību, lai dabūtu gardumu. Tas ir, sunim pašam, bez komandas jāapsēžās vai jāapguļās - par to viņš saņem uzslavu un gardumu. Pastaigu laikā mums ir parasta lieta- ja es apstājos Reičela pienāk un apsēžās man pie kājām. Šoreiz viss bija kā vienmēr - es apstājos, viņa atnāca un apsēdās, es iedevu gardumu un parādiju, ka man vēl ir kumosiņš. To es nedevu, bet teicu "Nu! Ko tu vēl vari man parādīt?". Protams, ka reakcijas nebija...minūtes 5 viņa sēdēja un dīdijās. Apgāja man apkārt (Ok..piefiksēju, ka varētu iemācīt jaunu komandu)...apsēdās....Pēc 5 minūtēm es viņai pateicu nedaudz priekšā, roku nolaižot pie zemes...Ahā! Uzreiz apgūlās! Uzslavēju un iedevu gardumu! Otro un trešo reizi bijā tāpat - viņa nesaprata, ka vajag pašai apgulties, tomēr pēc maza mājiena uzreiz gulās. Tas bija forši, jo pirms tam bija grūti piespiest viņu izpildīt šo komandu. Bet nākamajā dienā es nenoticēju savām acīm...nepagāja ne 30 sekundes, ka Reičela apgūlās pati! Bez mājiena!!! Prieka bija daudz!!! Laikam lieki teikt, ka tagad viņa apguļās jau pēc 5 sekundēm, savukārt, ja ir komanda, tad apguļās zibenīgi - atliek tikai ar pirkstu parādīt zemes virzienā.

Starpcitu, nesaktoties uz mūsu treniņiem, mums tomēr izdevās atrast suņu draugus. Tas ir Stafordširas bulterjers vārdā Arčijs (1,8 gadi) un bezšķirnes suns Vitas (9 gadi). Vakar satikām viņus un ļāvām izskrieties. Arčijs ir ļoti labi audzināts un draudzīgs - ātrs un žiperīgs - Reičela viņu dievina. Vitas nav vairs tik veikls un ātrs, bet ļoti labsirdīgs suns. Dauzīšanās netraucēja Reičelai vaktēt mani un pildīt komandas, kuras es ik pa laikam devu. Tomēr gribu atzīmēt, ka pie suņiem viņa tiek palaista tikai pēc komandas "Drīkst!", pirms tam viņai mierīgi jāsēž (lūk tāds es monstrs).

Tas pagaidām ir viss, tomēr uz ilgu laiku nepazūdu, jo rīt mums ir suņu - pavadoņu dienas pasākums! Būs jaunas bildes un iespaidi!

Jauku dienu!



Atskaite un prāta vētra: "Ko vēl var iemācīt Reičelai"! Piedalamies!!

Šodien ir precīzi 4 nedēļas kā Reičela ir pie mums!

Sākšu ar nelielu ievadu...

Krievu dzejniekam Aleksandram Blokam ir tāds ļoti pazīstams dzejolis:

Ночь, улица, фонарь, аптека,

Бессмысленный и тусклый свет.
Живи еще хоть четверть века -
Все будет так. Исхода нет.

Умрешь - начнешь опять сначала
И повторится все, как встарь:
Ночь, ледяная рябь канала,
Аптека, улица, фонарь.

Manuprāt šis dzejolis ļoti skaidri parāda, ka dzīve nevar vienmēr būt kā vulkāna izvirdums - viss ieiet savā ritmā, viss atkārtojas... Vai tas ir slikti? Nē! Tāda ir dzīve. Ir forši, piemēram, padauzīties ar suni vienu vai divas nedēļas, bet agri vai vēlu atnāk saprašana - nekas nemainās. Ne šodien, ne rīt ... Darbs ar suni paliek katru dienu. Nevar vienu dienu aizmirst, otru dienu padoties slinkumam, trešo dienu neiet, jo ārā līst lietus - tam nebūs jēgas. Ar suni jau nekas nenotiks- dzīvs būs. Bet manas prasības un vīziju pret augsta līmeņa paklausību ar tādu pieeju varēs sūtīt vējā...Nekas nesanāks. Diemžēl mani neapmierina vienkārši suns, kurš bradā savā nodabā, grauž zariņus un uztver saimnieku kā ainavas dekorāciju. Tas būtu vienkārši, bet man nepieņami. Man ir citas prasības, kas prasa no manis lielu ieguldījumu. Pēc pastaigām dažreiz jūtos kā izspiests citrons, tomēr mēs virzamies uz priekšu - un tas dod spēkus tālākām darbībām. Bet lielākais atklājums - mūsu pastaigas ir rutīna - viss atkārtojas. Tas nav uz nedēļu vai divām...tas ir uz gadu. Gada darbs - jebkurā laikā un vietā. Šī apziņa biedē, paliek skumji, bet esmu mierīga - tas ir tas ko es vēlos. Nakts, iela, lukturis, aptieka - un tā katru dienu.

Ievads sanāca garš, bet prātā var sajukt, ja runā tikai par suņa lietām :)

Man ir problēma! Man visu laiku liekas, ka suns ir slikti apmācīts. Tuvojās 27.aprīlis - suņu-pavadoņu dienas pasākums, kad tiksimies ar mūsu treneri Zaigu - un man visu laiku liekas, ka Reičelas attīstība, svars, pakalusība nav augstākajā līmenī. Jā, es daru daudz un komandas, kuras mēs mācamies ir sarežģītas un ļoti augstā līmenī, tomēr mani nomoka doma - varētu izdarīt vēl vairāk. Es apzinos, ka tā ir tikai mana problēma, jo manas apmācāmās progress ir lielisks, bet kā man nomierināties...

Pamēģināšu nomierināties šeit, pastāstot ko tad īsti mēs daram :)

Pirmkārt, ļoti daudz trenējam emocionālo koncentrāciju un izturību. Reičela perfekti izpilda komandu "sēdi" un paliek sēžot pat tad, kad es aizeju pietiekami tālu. Kad esmu no Reičelas tālu es speciālu lēkāju, vicinu rokas, eju līkločiem - Reičela sēž kā pielīmēta. Tāpat ir ar komandu "guli", bet nedaudz sliktāk - dažreiz apsēžās vai pielec kājās. Tāpat nosēdinu viņu blakus un skrienu prom - viņai jāpaliek uz vietas sēžot vai guļot - izpilda labi. Skrienu atpakaļ - sēž. Te ir doma iekļaut citus cilvēkus (jau noskatīju dažus pusaudžus un suņus). Gribu, lai viņa paliek sēžot, kad ar viņu runā vai viņu sauc citi cilvēki tas jau ir nākamais līmenis. Vēl domāju skriet viņai garām skaļi spiedzot (šausmas, kas darās manā galvā :)). Ar komandu "stāvi" sliktāk - viņai grūti nostāvēt uz vietas - bet tam vienkārši jāvelta vairāk laika.

Otrkārt, trenējam skriešanu pakaļ mantiņām. Man ir trīs mantiņas priekš treniņiem. Vakar es nopietni apdomāju iespēju ņemt līdz uz pastaigu savu mugursomu - vairs nevaru visu nest rokās. Mantiņas metu gan bez īpašām komandām - viņai vienkārši jāatnes atpakaļ, gan arī viņai sēžot vai guļot blakus - tad skriet pēc mantiņas var tikai pēc komandas. Reičela izpilda to ļoti labi. Iepriekšējā rakstā man bija ielikts video. Tad vēl viena variācija šai komandai ir nosēdinat viņu blakus sev, dot komandu "sēdi', aiziet 10 metrus no viņas, nolikt mantiņu, atgriezties un tikai tad dot komandu "paņem". ''So arī izpilda labi, vienīgais dažreiz nevar uzreiz atrast mantiņu :). Pēdējā laikā sākām trenēt vēl vienu šīs komandas variāciju - mest mantiņu, bet kad viņa ir puscēļā - atsaukt atpakaļ ar komandu "šurp". Šo izpilda uz 80% - trenējam ar garo pavadu. Šo komandas variāciju vispār uzskatu par svarīgāko, jo saimnieks var nepamanīt braucošo auto vai citu suni, kā arī bumbiņa var aizlidot nepareizā virzienā - vienmēr svarīgi suni apstādināt un atgriezt atapakaļ. Tagad rakstu, bet man tik daudz jaunas domas galvā - ko vēl var iemācīt...

Treškārt, mums ir komandu bloks - sēdi, guli, stāvi - dažādās variācijās. Pagaidām panākumi ir dažādi - izpildes kvalitāte apmēram 70%.

Ceturtkārt, komanda "blakus". Pagaidām vairāk problēmas ir man nekā Reičelai. Nu nepatīk man strādāt ar šo komandu. Lai viņu varētu aktīvi pielietot sadzīvē - vajag daudz piepūles, jo jebkurš treucēklis un ar komandu cauri....Eh...apsolu, ka strādāšu vairāk. Bet Reičela ir iemācīta nevilkt pavadu - vismaz tas ir labi :)

Piektkārt - komandas "vietā" un "apkārt". Ar "apkārt" labi skrien apkārt kokiem. Šorīt skrēja apkārt meleņu krūmam, neredzot, ka tālāk ir koks un kuru es rādu un bija ļoti izbrīnīta, ka es nedodu gardumu :) :). Ar komandu "vietā" atkal vajadzīga mugursoma, lai paņemtu kādu paklājiņu līdz, jo pagaidām komanda nav tik labi atstrādāta, lai mums derētu jebkurš priekšmets.

Bez tā visa mums ir vairākas sadzīves komandas, kā arī īpašas komandas ko māca vīrs - viņiem ļoti labi sanāk kopā darboties :) 

Rakstot šo atskaiti man radās doma izsludināt "prāta vētru" - komentāros var rakstīt idejas - kādas vēl komandas var iemācīt Reičelai??? Labprāt izvēlēšos labākās un interesantākās komandas, iemācīšu tās un pēc tam ielikšu video - kā mums iet ar izpildi! Komandas var būt arī jautras un smieklīgas, tomēr, iesniedzot piedāvājumus, atceramies, ka Reičela ir topošais suns - pavadonis, līdz ar to komandām jābūt tādām, kas nomierina, liek koncentrēties vai izpildīt noteiktās darbības.

Pastāstīšu nedaudz par mūsu pēdējām aktivitātēm kucēna-pavadoņa vestē. Mums bija interesants pārgājiens pa vietējām Kauguru (Jūrmalas rajons) sabiedriskām vietām. Apmeklējām Kauguru tirgu (zivju un gaļas nodaļas), aptieku, kā arī vairākas reizes jau bijām vietējā Maximā. Ar prieku varu paziņot, ka mūs nedzina ārā! Nezinu, varbūt iedarbojās tas, ka ārzemju kanāli regulāri parraida sižetus par speciāliem suņiem - palīgiem (var atrast arī youtube), cilvēki nezin, ka mūs var izdzīt, vai arī Reičela ir tik mīļa savā topošā pavadoņa vestē, bet mēs nekur nebijām saskārušies ar negatīvo attieksmi. Tieši pretēji - cilvēki smaida, priecājās, uzdod jautājumus! Tas ir ļoti jauki! Paldies!!

Ļoti interesanti, ka Reičelas uzvedība vestē arī ievērojami mainās - viņa labāk koncentrējās un ir vēl paklausīgāka. Nav problēmas viņu nolikt gulēt kaut kur stūrī, nosēdināt vēlamā vietā - visu izdara kā vajag. Sēž, skatās un gaida :) Pat baloži tirgū viņu neinteresēja. Uzskatu, ka tie ir ievērojami panākumi!

Palīdz izvēlēties kartupeļus :)

Pacietība :)



Aptiekā. Guļ un gaida saimnieku!

 Ļoti atvainojos, ka bildes nav īpaši daudz! Tiklīdz es pielāgošos mūsu pārgājieniem - centīšos fotografēt vairāk. Pagaidām šie pārgājieni tņem ļoti daudz arī manas enerģjas un es vienkārši fiziski nevaru iepirkties, sekot līdz Reičelas komandu izpildei un fotogrāfēt! Es pieļauju, ka drīz Reičela arvien labāk klausīs un šie pasākumi būs vieglāki mums abām.

Nedaudz par plānotām aktivitātēm:

2016.gada 27.martā mēs piedalīsimies servisa suņu biedrības "Teodors" rīkotajā pasākumā par godu starptautiskai suņu-pavadoņu dienai. Informācija par vietu un laiku šeit . Tur Reičela satiksies ar savu māsiņu Umbru (nezinu vai vārds tagad nav mainīts), ceram piedalīties suņu pavadoņu treniņā (ja mums atļaus), kā arī piedalīsimies oficiālajā pasākuma daļā.

Savukārt 2016.gada 4.maijā mēs ar Reičelu piedalamies Kauguros rīkotā pasākumā - Veselības taka kopā ar suņiem. Šī pasākuma mērķis ir popularizēt aktīvo dzīvesveidu, kā arī suņu un saimnieku kopīgo sportošanu!! Mums Kauguros ir izveidota Veselības taka ar speciāliem stendiem, kuros ir salikti dažādi vingrinājumi (kopā laikam kādi 1,5 km un vienu pusi) un pasākuma gaitā mēs iziesim visu šo taku, pildīsim vingrinājumus, kā arī dosim uzdevumus suņiem! Domāju, ka būs interesanti - pats galvenais, ka piedalīsies suņi, kuri labi apmācīti un draudzīgi - tātad būs Reičelai rotaļu biedri.

Tas laikam arī viss. Gaidu no jums komentāros idejas par interesantām komandām, ko var iemācīt Reičelai.

Uz tikšanos!

Alisa

Kā apvienot veselības problēmas ar suņa audzināšanu

Labdien mīļie bloga lasītāji! 

Sākumā gribu teikt lielu paldies par uzmanību, kuru Jūs veltījāt Reičelai un manam blogam! Tas tiešām ir ļoti svarīgi un motivē mani turpināt rakstīt un dalīties ar jums mūsu piedzīvojumos.

Diemžēl šī nedēļa nebija tik aktīva kā bija plānots. Visus plānus izjauca mana slikta pašsajūta, temperatūra un rezultātā - slimības lapa! Pēdējās nedēļas nebija vieglas- nācās apvienot ļoti daudzas lietas. Un kad jau it kā biju tikusi visam pāri - re...dzīve pateica STOP! Līdz ar to ar Reičelu sanāca darboties mazāk. Vai suns no tā cieta? Nebūt nē. Man liekas, ka viņai pat likās jautrāk, ka es visu laiku esmu mājās kopā ar viņu :) Ar Reičelu ārā pārsvarā gāja vīrs, līdz ar to visas aktivitātes turpinājās. Tāpat man ir sakrājušies daži video no laika, kad vēl jūtos vesela, līdz ar to man būs ko pastāstīt un parādīt.

Pirmkārt, ceturtdien nosvērāmies - Reičelas svars ir 12,2 - tātad + 700 grami pa nedēļu. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs rezultāts. Bet vispār barošana un svars ir manu nepārtrauktu uztraukumu pamats - dažreiz man liekas, ka Reičela ir pārāk apaļīga, dažreiz, ka viņa ir pārāk tieva un es pamaz viņu baroju. Pats galvenais, ka šie "dažreiz" var mainīties vienas dienas laikā. Laikam es pa daudz saspringstu :) Vienīgais kam tiešām vajadzētu pievērst vairāk uzmanības ir kalcija daudzums uzturā. Reičelai tagad mainās zobiņi - izkrituši augšējie priekšējie un apakšējie daļēji. Ir jau izauguši ari jaunie, smukie zobiņi, līdz ar to vairāk dodu ēst vistu kakliņus un spārniņus, olu čaumalu un biezpienu. Spriežot pēc viņas izskata un pašsajūtas, uzskatu, ka visa viņai pietiek.

Smaidīga Reičela - apakšējie mazie zobiņi jau gandrīz nomainījušies. Ilkņi vēl turas :)

Nopietns suns. Blakus ir graužamā mantiņa - suņa lielumā.

Šādi mēs guļam :)

  

Kā var redzēt no pirmās bildes vēl pirms manas slimošanas mēs bijām aizgājuši uz jūru :) Tā bija forša pastaiga! Izdevās nofilmēt arī dažus paklausības uzdevumus. Uzreiz gribu atvainoties par kvalitāti - grūti darboties ar suni un filmēt vienlaicīgi!
1. video - ir vienkārši laimīga Reičela - nofilmēta no visām pusēm, savādāk pārāk bieži viņai ir skumjas actiņas bildēs! Kliedējam visas raizes - Reičela ir laimīgs suns! :)

2.video parāda to cik labi Reičela māk izpildīt komandu "guli" un izturēt, ka es paeju kādu gabaliņu tālāk no viņas! Neskatoties uz to, ka es viņu filmēju, līdz ar to mana uzmanība ir novērsta - Reičela pacietīgi guļ un gaida, kad es pienākšu klāt un iedošu viņai gardumiņu!

3.video ir filmēts jau pavisam nesen, kad mana pašsajūta jau uzlabojās un es spēju iziet nelielā pastaigā! Šis jau ir nedaudz sarežģītāks variants mantiņas mešanai un atnešanai atpakaļ. Reičela sēž pie kreisās kājas, kamēr es metu mantiņu. Savukārt Reičela pēc mantiņas skrien tikai pēc komandas - paņem. Mantiņu atnes un atdod rokās. Video ir dažas neprecizitātes komandas izpildē, bet tas ir tādēl, ka filmējot es novēršos no viņas un tas uzreiz ietekmē mūsu darbu. Parasti komandas tiek izpildītas bez kļūdām.

Tas pagaidām viss- diemžēl vairāk aktivitātes veikt neizdevās. Apsolu ātrāk izveseļoties un priecēt jūs ar jauniem stāstiem - tie obligāti būs!!!

Negaidīta motivācija un izbrauciens ar autobusu

Rīts. Klusums...Putni jau ir pamodušies. Es nē! Es brienu, suns skraida blakus. Paiet 5 minūtes, kurās esmu izlēmusi - šodien atpūtīšos no kopīgiem treniņiem. Cik var!? Cilvēkam no rīta vajag mieru, kafiju un vēl kaut 30 minūtes miega....Un pēkšņi kāds parauj aiz pavadas, ko turu rokās. Reičela! Kaut ko noburkšķu, bet pievēršu uzmanību. Šī apskrien man apkārt un ar degošām acīm apsēžās pie kājām. Viņas acīs lasu nepacietību un jautājumu: "Nu? Kād sāksim mūsu nodarbību? Kad? Es zinu, ka Tu paņēmi līdz sieru! Kas man jādara, lai dabūtu gabaliņu?"! Nu forši! Tagad mani motivē 3 mēnešus vecs kucēns... Bet redzot suņa neviltotu degsmi un velmi strādāt, man pašai uznāk interese...un mēs dodamies mūsu ierastajā pastaigā ar dāzādām aktivitātēm, spēlēm un paklausības uzdevumiem.

Tālāk gribētu brīdināt - nepievērsiet uzmanību suņa skumjām acīm! Viņai vienmēr tādas ir - no dabas :)! Pirms katras aktivitātes tiek vērtēts suņa emocionālais stāvoklis, pašsajūta un apkārtējā situācija. Neviena no darbībām neturpinās ilgāk par 10-15 minūtēm - pēc tam atslodze, spēles un mīļākā mantiņa! Reičela ir kucēns - un mēs to atceramies! Lai uztaisītu bildes - veste tika vilkta vairākas reizes uz īsu brītiņu - par ko suns dabuja kārumu. Ja kāda no aktivitātēm suni biedēs vai pārlieku nogurdinās - to atliksim uz vēlāku laiku,, jo nekur nesteidzamies, tomēr pagaidām tieši Reičelas mierīga attieksme un situācijas uztvere ļauj mums virzīties tālāk.

Sestdien mums bija ieplānota liela aktivitāte - brauciens ar autobusu. Atnācām uz pieturu laicīgi. Es domāju, ka brīvdienā būs mazāk cilvēku...Kļūdijos! Pietura bija pilna! Pienācām, apsēdāmies, uzvilkām vesti :) Man liekas, ka veste diezgan labi sanāca! Reičela uzreiz tik nopietna izskatās.

Īsts suns- pavadonis :) Īsti nebija pārliecības, ka īr jābrauc - cilvēku daudz, autobus varētu būt pilns, Reičela var sākt uztraukties. Es nolēmu, ka rīkošos pēc situācijas un Reičelas uzvedības - ja viņa baidīsies no autobusa - iekšā nekāpsim, bet vienkārši pastāvēsim blakus. Kad piebrauca autobuss, Reičelai bailes nebija vispār - bija mierīga un nosvērta. Ieraudzīju, ka autobusā ir brīva vietiņa, līdz ar to izdomāju- kāpsim iekšā. Autobusa šoferīts bija ļoti, ļoti laipns. Jautāja, kas mēs tādi esam, pastāstīja, ka viņam arī mājās ir suns. Nopirku divas biļetes un gājām ieņemt vietu. Reičela uzvedās ļoti labi - klusi sēdēja un skatijās apkārt - visu vēroja! Es devu viņai siera gabaliņus par labu uzvedību. Beigās viņa apgūlās man pie kājām un mēs turpinājām braukt. Es izdomāju, ka tālu nebrauksim, līdz ar to izkāpām pie Vaivaru Rehabilitācijas centra - apmēram 4 km no mājām.  Man pat grūti ir kaut ko vairāk izstāstīt, jo brauciens tiešām bija ļoti mierīgs. Pēc izkāpšanas uzreic novilku Reičelai vesti un devāmies uz mežu - skraidīt un atpūsties.

Līdz mājām bija pietiekami tālu, tādējādi izdomāju, ka vajadzētu pabraukt arī atpakaļ ar autobusu. izdomāts - darīts! Atkal uzvilkām vesti un sākām gaidīt autobusu:

Autobusā mums paveicās - to vadīja tas pats šoferis! Es palūdzu aizvest mūs dažas pieturas bez maksas un viņš laipni piekrita!! Diemžēl neatceros šoferīša vārdu, bet gribu pateikt lielu paldies Jūrmalas 4.maršruta autobusa šoferim par atbalstu!

Pēc mūsu garās pastaigas atnācām mājās noguruši un likāmies gulēt diendusu :)

Svētdiena bija ļoti mierīga. Uz pastaigām ņēmu paklājiņu un mācījāmies iet vietā - apgulties uz paklājiņa. Sanāk arvien labāk (izņemot tos brīžus, kad Reičela lēkā kā mazs kazlēns un vispār neko nedzird). Ļoti labi reaģējam uz vārdu - Nē! Tas nozīmē pārtraukt jebkuras darbības :) Īpaši interesanti tas darbojās, kad Reičela taisās nomedīt kādu putnu vai aizskriet līdz sunim vai kaķim. Vards - Nē! Un viņa nekur neskrien un apsēžās. Šajā laikā var pasaukt "šurp" un viņa atnāks. Ja satiekam suni un spēle viņiem nav aktīva - tad arī vienmēr dzird komandu un atskrien. Savukārt, ja ir spēle ar kādu suni ir ļoti, ļoti aktīva (bija tikai kādas reizes 2-3) jāgaida speciālais mirklis, kad viņa nedaudz novēršās no suņa un tad var saukt, jo tajā gadijumā viņa komandu vienmēr labi izpildīs.

Vakar pamanīju, ka Reičela dažreiz neseko man līdz tik cieši, cik es to gribētu. Līdz ar to atsāku bēgšanu projām. Vakar domāju, ka mēs neaīziesim līdz mājām, jo bēgu no viņas reizes 8 - šī vienmēr mani panāca. Beigās sāka mani vaktēt un tiklīdz es apstājos - arī apstājās un bija gatava mesties pakaļ. Tad beidzot aizgājām mājās. To visu daram mežā, lai mums netraucētu mašīnas.

Tā kā Reičela mājās taisa mazāk šmuces - atdevu viņai atpakaļ sedziņu, kuru atņēmām, kad viņa to 3 reizes apčurāja :) Un naktīs ir klusums - suns guļ!

Tā pagāja mūsu brīvdienas. Jaunumus turpināšu rakstīt :)  



 

Divas nedēļas kopā ...plusi un mīnusi

Sveiki!

Vakar noritēja 2 nedēļas kopš Reičela ir mūsu mājas un mēs pildam audžuģimenes pienākumus.

Man ir divas ziņas - labā un sliktā! Ar kuru sākt? Kā jau pienākās sākšu ar slikto :) Šīs divas nedēļas bija reāli grūtas!!! Varbūt, ja mēs mazāk pievērstu uzmanības suņa audzināšanai, barošanai un kontakta dibināšanai - būtu vieglāk. Bet bija tiešām grūti. Celties pirms plkst.6.00, visu pastaigas laiku atrasties emocionālā pacēlumā un nodarboties ar suni, slaucīt peļķes, neskaitāmas reizes vest ārā "pačurāt", domāt ko tad Reičela ēdīs, atbildēt sev uz jautājumiem: "Vai man to vajag? - varēju taču mierīgi gulēt vai skatīties seriālus pēc darba!"...Tas viss padarīja šo laiku par grūtu un pārbaudījumiem pilnu.

Tomēr ir arī labā ziņa!

Paliek vieglāk :) Varbūt tāpēc, ka šīs divas nedēlas pievērsām ļoti daudz laika suņa audzināšanai, barošanai un kontakta dibināšanai :):):) Paliek reāli vieglāk :) Pirmkārt, vakar bija pirmā diena bez pēļķēm mājās! Reičela sāk ciesties un gaidīt, kad viņu izvedīs ārā. Man vairs nevajag skriet no rīta ārā divreiz - pačurāt un tikai tad iet pastaigā. Tagad es man ir laiks apģērbties, uzvilkt botas, jaku, paņemt spēļmantiņu, gardumu, uzvilkt pavadu ...un tikai tad iziet ārā...Reičela iet pati un nečurā kāpņu telpā! Pēc iziešanas ārā viņa uzreiz iet zālītē un tad gan čurā 30-40 sekundes :) Par to dabū gardumu! Arī pa dienu viņa sagaida pastaigas laiku. Otrkārt, mūsu nemitīgā darbošanās ar suni nes savus augļus- viņa ideāli atsaucās uz komandām, ir kontrolējama ārā, var sēdēt un gulēt citu suņu klātbūtnē... Ir tik ļoti patīkami, kad viņa izpilda komandas un redzēt, ka pastaigas laikā viņai nav nekā svarīgāka par saimnieku! Trešakārt, viņa ir bezgalīgi mīļa! Ar viņu ir forši dauzīties, viņa seko līdz mājās visām darbībām, vienmēr ir gatava komunicēt. Īsta skaistule. Tā kā labā ziņa ir tāda - pēc divām smagām nedēļām, jā jūs ieguldat daudz spēkus suņa audzināšanā, paliek daudz vieglāk un patīkamāk :)

Šajā blogā es rakstu vairāk par savām emocijām. Protams, jo ilgāk viņa pie mums dzīvo, jo vairāk pieķeramies! Bet...man paliek arvien skaidrāki mūsu mērķi - sagatavot viņu suņa - pavadoņa dzīvei. Lai cik skumji nebūtu šķirties, godīgi, man būs vēl skumjāk, ja viņa kādu iemeslu dēļ nevarēs kļūt par pavadoni. Šī meitene var būt pavadonis! Tā dzīve ir tiešām priekš viņas! Viņa tiešām ir ļoti gudra un talantīga. Tas būtu tāpat, ka vecāki negribētu savu super talantīgo bērnu laist mācīties spēlēt klavieres uz Austriju budžeta programmā, tikai tāpēc, ka būtu žēl šķirties - lai labāk strādā par sētnieku savā rajonā tikai ir blakus. Es saprotu, ka parastā suņa dzīve priekš Reičelas būtu pa seklu - viņai jākļūst par īpašu suni, jo jau tagad viņa atšķirās no saviem sugas brāļiem.

Reičelai ir 3 mēneši un divas nedēļas. Ko tad mēs protam? Ar vien labāk pildam komandas "sēdi" un "guli", sākām mācīties komandu "stāvi". Tās pašas komandas pildam citu cilvēku un suņu klātbūtnē. Mācamies koncentrēties un turpināt pildīt komandu, kamēr es paeju no viņas tālāk - sagaida gardmu attiecīgi guļot un sēžot. Ar stāvēšanu grūtāk, bet turpinam strādāt. Seko gardumam, kad ir traucējošie apstākļi - jebkādi...pat varu pacelt aizmugurējās kājas - vienalga neatraujās no rokas ar gardumu. Pilda komandu "šurp" visos apstākļos. Skrien apkārt kokam jau no lielāka attāluma. Skrien pakaļ savai mantiņai, atnes to un iedod rokās.

Nākamās nedēļas plāns: Turpināt ar esošām komandām. Sākt aktīvāk trenēt komandu "blakus". Turpināt mācīt necelt ēdamo no zemes. Apmeklēt bērnu laukumu un izmantot bērnus kā traucējošo apstākli. Sākt mācīt komandu "ej vietā".

Nedaudz par ikdienas aktivitātēm: Vakar pastaigas laikā mums piesējās dūšīgs mopsis :) Mopsim ļoti garšoja siers, kurš man bija garduma vietā priekš Reičelas. Nu tad viņš arī gribēja sākt pildīt komandas, lai dabūtu siera gabaliņu. Vienīgo komandu, kuru viņš zināja, tas ir "sēdi". Viņš skrēja man klāt, sēdās un gaidīja sieru :) Kad es viņam neko nedevu - viņš neapmierināts leca man virsū :) Bija ļoti smieklīgs, bet tā arī neko nedabūja- nebaroju svešus suņus :)

Reičela sver 11,5 kg. Tas nozīmē pa nedēļu pieņēmās svarā par 1,1 kg. Uzskatu, ka tas ir labs rādītājs. Ņemot vērā, ka viņa arī paaugās - izsktās ļoti slaida. Bildes pagaidām nav -apsolu pa brīvdienām sataisīt.
Tomēr, lai nepaliktu pavisam bez bildēm parādīšu jums uzšuves, kuras pasūtijām priekš Reičelas. Taisīsim speciālo vesti, kuru vilksim uz veikaliem un sab.transportu.

Komandas darbs, jeb ģimenes vērtība

Vispār, ja godīgi, tad kļūt par audžuģimeni sunim - pavadonim bija mana ideja. Mans vīrs Mihails to atbalstīja, tomēr jau pirms mēs paņēmām suni skaidri pateica, ka atbildīga par suni būšu es. Tas man liekas godīgi, jo galu galā nevienam cilvēkam nav jādara tas, ko īsti negribās darīt.

Vienu brīdi es sev uzzīmēju šausmu bildes, ka tagad visu būs jādara vienai un nesaņemšu nekādu atbalstu. Tas, savukārt, izraisīja konfliktus mūsu mājās. Tomēr nevienu reizi nebija tik traki kā iedomājos sākumā. Kapēc? Jo vīrs man ļoti palīdz :) Protams suns ir mana atbildība - ko iedot ēst, kā sakopt māju, lai būtu tīrs, kā izvest pastaigā no rīta un vakarā...

Bet manu vīriņ, ko gan es darītu bez Tevis? Kas iedotu Reičelai ēst, kad neesmu mājas? Kas izietu ar viņu pastaigā? Kas saslaucītu peļķīti? Nesaktoties uz striktiem noteikumiem, ko izrunājām sākumā, Tu esi ļoti liels palīgs un atbalsts man. Laikam ģimene ir tā vietu, kur varam piepildīt savus sapņus. Neskatoties uz visiem sarežģījumiem mans sapnis piepildās, un to par iespējamu izdarīji Tu Mihail. Es gribu pateikt Paldies! Paldies Tev par atbalstu! Par to, ka ļāvi izgulēties svētdien no rīta un klusi izgāji pastaigāties ar Reičelu, par to, ko Tu dari ikdienā! Tu esi lielisks!

Eleven, kauls un jaukas brīvdienas

Šis rīts bija ļoti patīkams :) Kaut arī piecelties nācās 4.20 :) Tā bija mana izvēle, jo visu nakti Reičela bija diezgan nemierīga. Tad 4.20 es izdomāju, ka vajag izvest viņu pačurāt agrāl, lai vēlāk man būtu liekas 20 minūtes gulēšanai. Ziniet kā parasti ir: ja 4 no rīta gulēt negribās, tad obligāti gribēsies 6 no rīta :) Līdz ar to es piecēlos un vedu Reičelu ārā. Gāja viņa pati pie pavadas, jo pa brīvdienām viņa ir palikusi smagāka un man paliek arvien grūtāk viņu staipīt uz rokām. Teikšu, ka biju viņai pateicīga, ka viņa neizdarīja savas lietas mājās, jo iziet viņai tiešām vajadzēja. Pirmo reizi es pamanīju, ka mans suns tiešām ciešās noturēties, nevis dara visu pēc pirmās vajadzības. Otru reizi mēs gājām ārā jau ap plkst.6.00, kad es varēju normāli apģērbties, paņemt gardumu un nodrošināt pilnvertīgu pastaigu.

Sāku stāstīt no šī rīta, kaut arī pa brīvdienām bija daudz interesanta, tad par visu pēc kārtas:

Piektdien apmeklēju tirgu un sapirkos subproduktus un gaļu! Tas bija forši!! Beigās man uz galda bija govs rīkle, traheja, diafragma un teļa sirds :) Tāpat es pat 30 centiem nopirku varen lielu un gaļīgu kaulu - to kuru drīkst dot :) Kauls izsauca ļoti spēcīgas emocijas!! Pašu kaulu viņa tā arī negrauza - interesantāk bija atdalīt gaļu un saistaudus no tā. Devām tikai mūsu klātbūtnē apmēram uz 15 minūtēm. Bija arī prognozētais konflikts...es to gaidīju, tāpēc nekas traks nenotika, bet izstāstīšu. Tad kad ņēmu kaulu nost Reičela pamēģināja uzrūkt...Ir dažādas rūkšanas: ir tāda - "nepieskaries! Mans", bet ir "Neatdošu! Mans!". Šis bija no sērijas "neatdošu". Bet es kaut ko tādu gaidīju - mana rīcība bija ļoti strauja un pārliecinoša: Sagrābu aiz čupra (diezgan stipri), skaļi uzrūcu nē, paturēju piepaceltā stāvoklī (izklausās baisi - bet nebija tik traki). Šī pamatīgi brēca, bet drīzāk no bailēm nekā sāpēm. Par kaulu viņa uzreiz aizmirsa, sekoja man pakaļ, mēģināja ieskatīties acīs. Es viņu cītīgi ignorēju, bet kaulu savācu sev. Sēdēju uz grīdas ar kaulu un nepievērsu viņai uzmanību. Nu nebūs nekādas rūkšanas mūsu mājās - tāpēc piegāju ar visu bardzību. Kauls tika atdots vēlāk par dažu komandu izpildi. Kā ir tagad? Ja viņa ēd kaulu un kāds pienāk klāt - viņa māj ar asti un uzreiz palaiž to vaļā. Viņa nebaidās - vienkārši ir gatava pārstāt ēst un kaulu var mierīgi paņemt. Tāpat var kaulu turēt rokās kamēr viņa grauž, kā arī var pasaukt viņu pie sevis un viņa mierīgi atstāj kaulu un skrien klāt, jo saimnieks ir interesantāks. Var teikt, ka mēs parādijām viņai pareizu rīcību un viņa to labi iegaumēja.

Pa brīvdienām mums bija vairākas jaukas pastaigas un treniņi. Pirmkārt, sestdienas vakarā aizbraucām pie mūsu radiniekiem. Viņiem ir viens Bernes ganu suns, divas čivavas un kaķis :) Reičela ļoti labi uzvedās. Meiģināja līst pie suņiem, bet tie nebija ļoti jauki noskaņoti (īpaši čivava), jo uzvēra Reičelu kā konkurentu. Tāpat viņa iepzinās ar kaķi, kurš no viņas nebaidijās. Arī viss bija mierīgi - nekādas dzīšanās pakaļ. Tur pirmo reizi sapratām, ka viņa uztver mūs kā saimniekus, jo neaizgāja pastaigā ar citiem suņiem un mājas saimnieku :) Palika gaidīt pagalmā :) Tā kā - bez mums nekur neiet.

Svētdien aizbraucām uz Lapmežciemu, kur pludmale ir mazāk sakopta un izskatās savādāk nekā Kauguros. Reičela tur dauzijās kā traka :)

Vēl svētdien mums bija aktīva pastaiga pa mežu un treniņš bērnu laukumā. Mācījāmies sēdēt mierīgi kamēr bērni apkārt lēkā. Ļāvām sevi glaudīt un mācijām saudzīgi izturēties prem mazajiem (mājās mums bērnu nav un kaut kur ir jāmācās). Kā arī mācījāmies palikt mierīgi, kad blakus spēlē bumbu. Viss izdevās diezgan labi :) Reičela beigās saprata visu un uzvedās apbrīnojami mierīgi.

Ar komandām veicās arvien labāk. Mācījām nekāpt ārā no mašīnas bez komandas, sēdēt un gulēt, kad es eju projām (varu paiet jau 3 metrus no viņas), iet blakus, apskriet apkārt kokam, skriet šurp dažādās situācijās. Tas laikam pagaidām viss.

Vēl šonedēļ dabūšu interesantu ekipējumu, lai ietu kopā sabiedriskajās vietās :) Vēlāk parādīšu.

Interesants notikums bija svētdienas sveršanās - nu sveram jau 11 kg!! Eleven! Bet viņa tiešām ir paaugusies - kājas izstiepās garākas, pati arī tāda lielāka.

Ja ir kādi jautājumi - droši rakstiet komentāros ;)

Mācamies nekāpt ārā no mašīnas bez komandas

Redzams gājējus, bet neskrienam skatīties

Koncentrējamies!

Var aiziet jau pietiekami tālu

Slavenais kauliņš

Kurš teica, ka trijos mēnešos komandu "guli" nevar izpildīt vardes stilā?

Pamazām sākām mācīt komandas

Komandas ar žestiem sākām mācīties no pirmās dienas. Sekot rokai ar gardumiņu: apsēsties, apgulties, iet blakus, nākt klāt - to daram ļoti labi. Tomēr kā jau cilvēkiem - mums gribās runāt. Līdz ar to sākām lietot arī balss komandas.
Es, protams, mācu arī standarta lietas, bet bija man doma - iemācīt sunim iet tur, kur viņu sūta saimnieks, piemēram, pēc komandas apskriet apkārt kokam, stabam, vai jebkādam priekšmetam. Sākām mācīties sēžot blakus kokam - Reičela sekoja pakaļ rokai ar barību. Tagad varu jau atkāpties divus soļus no koka (vai cita priekšmeta), parādīt virzienu un dot komandu "apkārt" - un viņa skien apkārt :). Par šo dabū gardumiņu. Tas, protams, vairāk kopējai attīstībai - nezinu vai dzīvē noderēs, bet man liekas, ka ir noderīgi, ja ir iespēja suni pārvaldīt ar komandām.
Ar šo bija smieklīgs gadījums. Izrādās vīrs iemācīja Reičelai komandu sēdi, bet man to aizmirsa pateikt :) Nu es atnāku mājās (pēc tam, kad apguvām komandu "Apkārt") un stāstu vīram, ka iemācijāmies vienu komandu! Vīrs dīvaini skatās uz mani un prasa: "kādu?". Nu es izstāstu, bet šis atviegloti nopūšās. Viņam likās, ka es tulīt sākšu stāstīt, ka iemācīju komandu "sēdi", nezinot, ka to mācija viņš :)
Vēl mums ir progress ar gulēšanu - agrāk viņa gulās, mēģinot aizsniegt gardumu, betsaņemot gardumu momentā leca augšā. Tagad var viņu noturēt guļošā pozīcijā līdz 10 sekundēm - guļ mierīgi. ar komandu sēdi šādu problēmu nekad nebija - vienmēr sēž mierīgi.
Vakar mums vakara nodarbībā ļoti traucēja viens suns- diezgan jauna suņu meitene, kura nespēja pārdzīvot, ka Reičelai tiek doti gardumi, bet viņai nē. Leca Reičelai virsū (bez agresijas) un centās ierobežot viņai kustību, pabāžot bez sevis. Reičela vienu brīdi pat apjuka- ko darīt? Viss ko Reičela gribēja - skriet pie manis. Viņa visu laiku skatijās uz mani un suns viņu nemaz neinteresēja. Protams, Reičela dabuja par to gardumu un uzslavu. Tieši tādu uzvedību es no viņas sagaidu.
Es vispār cenšos, lai pastaigas laikā Reičela visu laiku ir nodarbināta. Mēs dauzamies, spēlējamies, mācamies, vienkārši mierīgi staigājam - bet visu laiku kopā. Ik pēc dažām minūtēm mēs mainam aktivitātes veidu un tempu. Tiklīdz viņa ilgāku laiku novēršās un dara kaut ko savu - es vai nu saucu klāt, vai nu skrienu projām, vai arī mainu virzienu.
 Rezultātā Reičela visu laiku seko man un cenšās noķert acu kontaktu.  Šādā veidā mēs gatavojamies patstāvības krīzei, kas pienāks apmēram 4 mēnešos, kad saimnieks, iespējams, vairs nebūs interesantākais zvērs pasaulē. Negribētos saskarties ar bēgšanu projām :)