pirmdiena, 2016. gada 30. maijs

Jūrmalas pilsētas svētki un mēs :)

Sveiki!
Kopš pēdējiem notikumiem pagāja ilgāks laiciņš, bet tas nenozīmē, ka mūsus dzīvē nekas nenotiek vai es esmu pametusi šo blogu. Nebūt nē! Mēs turpinam mūsu apmācības un treniņus diezgan aktīvi, bet vai nu dēļ notikuma ar telefona zādzību, vai dēļ vasaras sākuma tas viss mainīja savus toņus un noskaņu. Diemžēl esmu sākusi mazāk fotogrāfēt. Man bail, ka telefons atkal var tikt nozagts. Kad es trenēju Reičelu - visa mana uzmanība tiek veltīta viņai un bieži nevaru atcerēties kur liku atslēgas, mobilo vai maku...Tas tiešām ir diezgan biedējoši. Bez bildēm savukārt likās, ka blogs ir tukšs un neinteresants. Es ceru tikt tam pāri, bet ir vajadzīgs laiks.
Kā vienu no jaunumiem varu pieminēt, ka sākām ar Reičelu apmeklēt dažādas suņu grupu nodarbības. To daru vairāk sevis dēļ, jo visu ko zinu iemacījos pašmācības ceļa un man ļoti gribās iegūt jaunas zināšanas par suņu apmācību, lai arī kāds paseko līdz manām darbībām, palabo mani. Man ir vajadzīgs instruktors. Tāpēc cenšos pati meklēt dažādas iespējas kā socializēt Reičelu un apmācīt sevi. Pašlaik esam apmeklējušas divas nodarbības - Ragaciemā un Jūrmalā. Man patika abas un es obligāti atgriezīšos uz abiem laukumiem. Ragaciemā nodarbība bija aktīva un daudzpusīga, tomēr pietrūka saimnieka apmācības. Man gribētos tieši stingrāku un prasīgāku pieeju man. Savukārt Jūrmalā es uzzināju daudz jauna priekš sevis - tur tiešām vairāk tiku apmācīta es, kas manā gadījumā ir nedaudz svarīgāk. Reičela katrā nodarbībā ierindojās labinieku vidū, jo visu ko tur liek darīt mēs jau protam diezgan labi. Kas patīk tieši Reičelai? Suņi! Dažādi suņi! Es domāju, ka viņa dievina suņus :) Pūkaini un gludspalvaini, lieli un mazi...Reičela gatava spēlēties ar visiem. Ļoti svarīga ir arī socializācija šādās nodarbības un spēja ignorēt suņus. Vispār nodarbībās mūs ļoti uzslavēja :) Tas ir ļoti patīkami.
Tagad mums tika uzdoti vairāki uzdevumi, ko centīsimies apgūt. Ļoti interesanta likās trenera piezīme par acu kontaktu. Sunim pavadonim nebūs tieša acu kontakta ar saimnieku, savukārt Reičela pierada komandas laikā skatīties man acīs, līdz ar to centīsimies pamazām apgūt komandu pildīšanu arī bez acu kontakta. Tāpat arī centīsimies apgūt arī apstāšanos pirms šķēršļiem. Sāksim strādāt jau iecerētās specialitātes virzienā.
Runājot par manām velmēm sakarā ar suņu apmācību, gribētos ļoti saņemt padomus par to kā iemācīt sunim necelt no zemes visādus kaulus un citus...gardumus. Lieta tāda, ka Reičela ideāli klausa, kad kauli ir izmētāti speciāli. Viņa nekad necels neko, kas speciāli nomests, lai apmnācītu viņu necelt. Pietiek ar vienu - NĒ - un Reičela vairs neko nepacels. Es varu likt kaulu pie viņas purna, neskatīties uz viņu - viņa necels. Bet, ja mēs ejam vienkāršā pastaigā tad aizliegumi īsti nedarbojās. Gribētu saņemt ieteikumus, ko darīt šādā gadījumā.
Ļoti žēl, ka nesanāca apmeklēt suņu-pavadoņu semināru Cēsīs :( Tas būtu ļoti svarīgi, bet vīram pēdējā brīdī parādījās steidzams darbiņš. Toties mēs aizbraucām uz Jūrmalas pilsētas svētkiem.
Teikšu godīgi - mums pievērsa uzmanību visi!! Es uzvilku man piešķirto Servisa suņu biedrības "Teodors" cilvēka vesti :) Reičela uzvilka savējo :) Un mēs devāmies treniņā... Tā kā laiks bija pietiekami karsts, tad ik pēc 7-10 minūtēm taisijām pārtraukumus, kuru laikā sēdējām zālītē, vārtījāmies pa zemi, dzerām ūdeni un visādi citādi izklaidējāmies.
Bilde no atpūtas

 Savukārt treniņu laikā mums vajadzēja rūpīgi pastrādāt. Visvairāk devu komandu blakus, kā arī liku palikt sēdēt vai gulēt konkrētajās vietās. Mums ļoti daudzi nāca klāt un jautāja par Reičelu - cik veca, kam mēs viņu apmācam. Ļoti daudz stāstīju par biedrību "Teodors" un Reičelu, kā arī iespēju kļut par audžuģimeni topošajam pavadonim. Visbiežak cilvēkus mulsina tieši apstāklis, ka vēlāk būs jāšķirās no "sava" suņa. Šādos mirkļos es jūtos ļoti dīvaini, jo nejūtu to pašu ko viņi. Es vienkārši par to nedomāju. Reičela ir brīnišķīgs suns, tomēr man ļoti vērtīgi liekas tas, ka viņa ir topošais suns- pavadonis. Es esmu gatava šķirties, jo zinu cik svarīgi ir dot cilvēkam iespēju pārvietoties. Tā ir tik liela vērtība, ka mazā Reičela būs kāda cilvēka draugs un palīgs. Viņa ir brīnišķīgs suns - saulīte. Viņai ļoti patīk sēdēt klēpīs, glaudīties un spēlēties. Kad skatos uz viņu, es domāju par to cilvēku, kam tas būs daudz svarīgāk nekā man. Es brīnos kāpēc tik daudz cilvēkiem rodas jautājumi par atdošanu...es tiešām nesaprotu. Dažreiz man liekas, ka labdarība cilvēkam aprobežojas ar naudas pārskaitīšanu uz ziedojumu kontu - pārskatīji un aizmirsi, bet ja labdarība prasa ieguldīt arī nedaudz emocionālā spēka - sirdi, dvēseli, mīlestību, tad lielākā daļa šadai labdarībai nav gatava. Tomēr mūsu pasaulē tieši naudai ir mazākā vērtība. Es jebkurā mirklī varu sev nopirkt savu suni, tomēr nedaru to tikai viena iemesla pēc - es nezinu priekš kam vajadzīgs suns. Es negribu vienkārši mājas mīluli. Es gribu, lai mans suns "strādā". Bet kādu darbu piedāvāt - nezinu. Lūk tā ir mana problēma :)


Sveiciens jums visiem no mūsu ģimenes un Reičelas šajās saulainajās pavasara / vasaras dienās! Es apsolu vairāk fotogrāfijas. Nākamajās brīvdienās mēs brauksim uz Brocēniem - būs jaunas bildes un iespaidi! Veiksmi visiem!





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana