Vispār, ja godīgi, tad kļūt par audžuģimeni sunim - pavadonim bija mana ideja. Mans vīrs Mihails to atbalstīja, tomēr jau pirms mēs paņēmām suni skaidri pateica, ka atbildīga par suni būšu es. Tas man liekas godīgi, jo galu galā nevienam cilvēkam nav jādara tas, ko īsti negribās darīt.
Vienu brīdi es sev uzzīmēju šausmu bildes, ka tagad visu būs jādara vienai un nesaņemšu nekādu atbalstu. Tas, savukārt, izraisīja konfliktus mūsu mājās. Tomēr nevienu reizi nebija tik traki kā iedomājos sākumā. Kapēc? Jo vīrs man ļoti palīdz :) Protams suns ir mana atbildība - ko iedot ēst, kā sakopt māju, lai būtu tīrs, kā izvest pastaigā no rīta un vakarā...
Bet manu vīriņ, ko gan es darītu bez Tevis? Kas iedotu Reičelai ēst, kad neesmu mājas? Kas izietu ar viņu pastaigā? Kas saslaucītu peļķīti? Nesaktoties uz striktiem noteikumiem, ko izrunājām sākumā, Tu esi ļoti liels palīgs un atbalsts man. Laikam ģimene ir tā vietu, kur varam piepildīt savus sapņus. Neskatoties uz visiem sarežģījumiem mans sapnis piepildās, un to par iespējamu izdarīji Tu Mihail. Es gribu pateikt Paldies! Paldies Tev par atbalstu! Par to, ka ļāvi izgulēties svētdien no rīta un klusi izgāji pastaigāties ar Reičelu, par to, ko Tu dari ikdienā! Tu esi lielisks!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru