otrdiena, 2016. gada 26. aprīlis

Ar čuk-čuk bānīti uz Majoriem

Sveiki!
Nu gan svētdien bija lietus!! Lija visu dienu bez pārtraukuma... Man jau labi - ir ūdens necaurlaidīga, silta jaka, bet Reičelai gan nācās iztikt ar savu kažociņu. No rīta es sagatavojos garākai pastaigai ar domu, ka lietus mums netraucēs, tomēr jau pēc 20 minūtēm sapratu, ka plānus nāksies mainīt - Reičela izskatījās pārāk samirkusi. Ņemot vērā to, ka laiks nebija tas siltākais - es sabijos, ka mazā var saaukstēties. Līdz ar to nolēmām neriskēt - metām mieru pastaigai un gājām mājās čučet :) Īstenībā lielāko dienas daļu tā arī pavadijām mājās.
Tomēr sestdiena mums bija ļoti aktīva un interesanta - par to arī būs šis stāsts!
 Laika apstākļi mūs lutināja- saulīte, silts un mērens vējiņš... un mēs izdomājām doties garākā izbraucienā - uz Majoriem!! No mūsu mājām līdz Majoriem var aizbraukt dažādi, tomēr mēs izvēlējāmies vilcienu - jauni iespaidi + var veikt garāku pastaigu līdz stacijai.
Uz staciju gājām pa meža taciņu - izdomāju, ka nākamreiz paņemšu līdz kādu lielāku maisiņu, lai varētu savākt atkritumus - tas ir tīrās šausmas, kas darās tajā mežā. Man tur sanāk staigāt ļoti reti, bet vai tiešām vietējo māju iedzīvotāji, kuri tur staigā katru dienu, nevar apvienoties un savākt tos atkritumus? Man būtu kauns, ja mežs blakus mājām izskatītos šādi... Nu labi - līdz stacijai tomēr tikām.
Vilcienu Reičela uztvēra samērā mierīgi - varbūt likās dīvaina tā skaņa un smarža, tomēr viņa mierīgi sēdēja blakus vilcienam un turpināja labi klausīt. Izrādās, ka sunim ir jāpērk bagāžas biļete (to es nezināju), kas ir 3 reizes lētāka par parasto biļeti. Savu biļeti es pirku caur Mobilly sistēmu, bet nezināju, ka arī Reičelas biļeti var nopirkt caur šo aplikāciju - patīkami, jo gadu atpakaļ šādas iespējas vēl nebija. Protams, ka vilcienā Reičela iekāpt pati nevarēja, jo kaut arī peroni pacelti augstāk, kucēns vēl nevar pārvarēt attālumu līdz vilcienam pats. Līdz ar to viņa veiksmīgi tika pacelta rokās un iecelta vagonā. Tikko rakstot sapratu, ka iekāpām pēdējā vagonā - tad es domāju, ka braucām pirmajā :) Vietas bija daudz, līdz ar to mēs nevienam netraucējām. Gribu pateikt, ka Reičela brīnišķīgi uzvedās! Apgūlās un visu ceļu vispār nebija pamanāma. Viņa visu uztver ļoti mierīgi - pat mierīgāk nekā es!
Pirmā biļete!
 
Mazā ceļotāja
 
Nu ko tu mani sauc un traucē mierīgi gulēt?
Bez starpgadījumiem mēs aizbraucām līdz galamērķim. Starpcitu vilcienā bija arī "lielā" kontrole - pret mums izturējās ļoti laipni, izskaidroja, ka var pirkt suņa biļeti caur aplikāciju un novēlēja jauku ceļu! Paldies!
Nepagāja ilgs laiciņš, ka mēs bijām Majoros!
 
 

Majoros mums bija paredzēts treniņš Jomas ielā (gribēju izmantot cilvēku pūli)- tur arī devāmies! Teikšu godīgi - ja mēs noliktu uz zemes cepuri, tad esmu pārliecināta, ka savāktu ziedojumus mūsu biedrībai. Teikt, ka mēs piesaistijām apkārtējo cilvēku uzmanību - nozīmē neteikt neko! Cilvēki stāvēja apkārt, skatijās, uzdeva jautājumus un apbrīnoja Reičelu. Teikšu, ka viņa klausīja ļoti labi. Komanda "sēdi" un es varu apiet viņai apkārt ar lielu līkumu, komanda "guli" un var par pārkāpt pāri. Komanda "šurp" un viņa nesās klāt nepievēršot uzmanību cilvēkiem un suņiem. Dzirdēju ļoti daudz uzslavas un labprāt atbildēju uz jautājumiem. Vēl es lūdzu apkārtējiem pasaukt Reičelu, kamēr viņa pilda komandu "sēdi". Pāris reizes viņa mēģināja skriet, līdz saprata, ko es no viņas gribu un tad jau sēdēja mierīgi.
Kad mēs apsēdāmies un soliņa atpūsties, notika ļoti priecīga tikšanās! Mēs satikām manu kolēģi Nadeždu ar vīru Vladimiru. Viņiem līdz bija viņu suns - zeltainais retrīvers Sita - ļoti mīļa un jauka meitene. Reičela ar Situ uzreiz metās spēlēties, bet diemžēl palaist izskrieties mums neizdevās, jo Jomas iela nav īpaši piemērota suņu aktīvām izklaidēm. Kādā mierīgākā brīdī Nadeždai izdevas Reičelu nofotografēt - manuprāt sanāca ļoti skaista bilde:
Paldies jums- Nadežda, Vladimirs un Sita par jauku kompāniju! Bija prieks jūs satikt!
Pēc kopīgās atpūtas mēs ar Reičelu devāmies tālāk pa Jomas ielu. Turpinājām paklausības treniņu - šoreiz jau ar mantiņas palīdzību - satvert un palaist mantiņu pēc komadas, turēt to zobos, nevis mest zemē, gaidīt kamēr es to paņemšu. Šis ir tāds vieglākais treniņš, kas vairāk līdzinās jautrai spēlei. Satikām divas tantiņas, kas ļoti apbrīnoja Reičelu un piekodināja mani: "Nekad viņu nesist, savādāk viņa pārstās klausīt un sāks baidīties no manis" :) Šis bija tāds dīvains brīdinājums, jo mūsu treniņi atšķirās ar uzslavām, dauzīšanos un gardumu došanu. Bargākais, ka var būt ir vārds "Nē", kas tiek pateikts klusā balsī un tiek uztvērts kā "marķieris" nepareizai rīcībai. Dažreiz nevar saprast kas cilvēkiem galvā...
Ar nelielu atkāpi izstāstīšu, ka mums pastaigu laikā nācās dzidēt arī nosodījumu. Viena meitene, kuras suns garlaicības nomākts centās Reičelu nogāzt gar zemi (tāds interesants spēlēšanas veids), gribēja man izskaidrot, ka sunim jāļauj spēlēties ar citiem suņiem, nevis visa uzmanība jāpiesaista sev. Dīvaini, ka to nevarēja izskaidrot Reičelai, kura visu laiku skrēja man klāt, sēdās pie kājām un skatijās acīs. Citu suņu saimnieki arī dažreiz aizrāda, kad es cenšos no Reičelas dabūt komadas "sēdi" izpildi citu suņu klātbūtnē - viņiem nepatīk, ka es neļauju sunim spēlēties. Īstenībā es ļauju, tikai sākumā jāizpilda nosacījumi. Savukārt viena cita suņa saimnieks skaļi darudēja savam sunim atdot viņu man uz pāraudzināšanu, ja viņš neklausīšot :):):) Lūk tā! Ar mani jau biedē suņus :):):) Tas viss ir tāpēc, ka cilvēkiem pastaigu laikā nav pieņemts darboties ar suni - saimnieki runā pa telefonu, skaita vārnas, iegrimst savās domās, savukārt suņi vienkārši skraida savā nodabā... Bet es zinu, ka Reičela ir daudz laimīgāka par šiem suņiem, jo pastaigu laikā mana uzmanība uz 100% pieder viņai - kas vēl sunim vajadzīgs? Un viņa dod man to pašu pretī. Pat spēlējoties ar citiem suņiem, viņa pieskrien man klāt, apsēžās un ieskatās acīs- par to es viņu uzslavēju un iedodu gardumu. Viņa atsaucās uz pirmo "šurp" un vienmēr laimīga pieskriet klāt, jo man ir gardums, ar mani viņai ir interesantāk un jautrāk nekā ar suņiem un viņa zin, ka obligāti tiks palaista atpakaļ spēlēties. Un tas man liekas daudz jautrāk un interesantāk, nekā 10 reizes saukt savu suni pie sevis - lamājot viņu ar pēdējiem vārdiem, vai skatīties, lai kāda mašīna neuzbrauc virsū, jo suns var izskriet uz ceļa. Mūsu pastaigām nav negatīvās nokrāsas - es esmu priecīga, ka suns klausa, bet suns priecīgs klausīt - visi laimīgi.
Turpināšu stāstu par Majoriem.
Uztaisijām vēl smuku bildīti:
Dāmas :)
Un devāmies uz autobusu pieturu, jo mājās nolēmām braukt ar autobusu - pietura tuvāk mājām - bijām jau nogurušas. Laiks bija ļoti silts un saulains, līdz ar to mēs bijām priecīgi pagaidīt autobusu 20 minūtes - uztaisijām selfiju, bet pārējo laiku Reičela gulēja ēniņā.
 
 
 


 Autobusa šoferītis naudiņu no Reičelas nepaņēma - Paldies! :):):) Līdz ar to Reičela brauca pa zaķi! Es samaksāju tikai par sevi - parasto cenu - 70 centus. Šādi beidzās mūsu izbrauciens!
Mājās bija salds miedziņš:

Gribu pastāstīt, ka mums ir ievērojams progress komandas "guli" izpildē. Ļoti daudz idejas par suņu audzināšanu es smeļos šeit - apbrīnoju šis skolas piegājienu pret apmācību - draudzīgu un labvēlīgu sunim, bez sodiem un lamāšanās - panākt visu tikai ar pozitīvo metodi.
Lūk...kaut kur forumā es izlasīju, ka ir forši panākt to, lai suns pats piedāvā pareizo uzvedību, lai dabūtu gardumu. Tas ir, sunim pašam, bez komandas jāapsēžās vai jāapguļās - par to viņš saņem uzslavu un gardumu. Pastaigu laikā mums ir parasta lieta- ja es apstājos Reičela pienāk un apsēžās man pie kājām. Šoreiz viss bija kā vienmēr - es apstājos, viņa atnāca un apsēdās, es iedevu gardumu un parādiju, ka man vēl ir kumosiņš. To es nedevu, bet teicu "Nu! Ko tu vēl vari man parādīt?". Protams, ka reakcijas nebija...minūtes 5 viņa sēdēja un dīdijās. Apgāja man apkārt (Ok..piefiksēju, ka varētu iemācīt jaunu komandu)...apsēdās....Pēc 5 minūtēm es viņai pateicu nedaudz priekšā, roku nolaižot pie zemes...Ahā! Uzreiz apgūlās! Uzslavēju un iedevu gardumu! Otro un trešo reizi bijā tāpat - viņa nesaprata, ka vajag pašai apgulties, tomēr pēc maza mājiena uzreiz gulās. Tas bija forši, jo pirms tam bija grūti piespiest viņu izpildīt šo komandu. Bet nākamajā dienā es nenoticēju savām acīm...nepagāja ne 30 sekundes, ka Reičela apgūlās pati! Bez mājiena!!! Prieka bija daudz!!! Laikam lieki teikt, ka tagad viņa apguļās jau pēc 5 sekundēm, savukārt, ja ir komanda, tad apguļās zibenīgi - atliek tikai ar pirkstu parādīt zemes virzienā.

Starpcitu, nesaktoties uz mūsu treniņiem, mums tomēr izdevās atrast suņu draugus. Tas ir Stafordširas bulterjers vārdā Arčijs (1,8 gadi) un bezšķirnes suns Vitas (9 gadi). Vakar satikām viņus un ļāvām izskrieties. Arčijs ir ļoti labi audzināts un draudzīgs - ātrs un žiperīgs - Reičela viņu dievina. Vitas nav vairs tik veikls un ātrs, bet ļoti labsirdīgs suns. Dauzīšanās netraucēja Reičelai vaktēt mani un pildīt komandas, kuras es ik pa laikam devu. Tomēr gribu atzīmēt, ka pie suņiem viņa tiek palaista tikai pēc komandas "Drīkst!", pirms tam viņai mierīgi jāsēž (lūk tāds es monstrs).

Tas pagaidām ir viss, tomēr uz ilgu laiku nepazūdu, jo rīt mums ir suņu - pavadoņu dienas pasākums! Būs jaunas bildes un iespaidi!

Jauku dienu!



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana