Atpūta Brocēnos - viesu namā "Radi"

Sveiki! 

Vasara, atvaļinājums ...blogs tiek rakstīts retāk :) Pēdējā laikā visas brīvdienas tiek pavadītas dažādos izbraucienos un pasākumos. Par vienu šādu pasākumu gribu jums pastāstīt. 

Pagājušajā sestdienā notika vasaras sezonas atklāšana ļoti foršā vietā - Dongu ģimenes viesu namā "Radi". Mums ar vīru šī vieta ir ļoti īpaša, jo 2 gadus atpakaļ tur svinējām mūsu kāzas, savukārt viesu nama saimnieki Pēteris un Ilze bija mūsu vedēji. Mēs ļoti mīlam visu ģimeni un ar lielāko prieku braucam ciemos! Šoreiz mums līdz bija arī Reičela :)

Jauni draugi :)

Ar mazu atkāpi gribu pastāstīt, ka Reičelu mēs ņemam līdzi visur, kur braucam vai ejam. Uz veikalu, tirgu, aptieku vai pat poliklīniku - Reičela iet mums līdz. Ne reizi mums netika aizrādīts, ka ar suņiem ieiet aizliegts. Un pavisam nesen es pārliecinājos, ka Reičelai šādas aktivitātes ir ļoti noderīgas, jo, piemēram, vakar mēs bijām jaunā veiklā un Reičela sabijās no reklāmas uzlīmēm uz grīdas - negribēja uz tām kāpt. Treniņa beigās jau viss bija labi, bet man tas bija liels pārsteigums un mācība - vajag apmeklēt pēc iespējas vairāk jaunas vietas.

Šūpoties patīk visiem bērniem

Bet atgriezīsimies pie sestdienas notikumiem. Līdz Brocēniem mums ir jāmēro diezgan tāls ceļš. Reičela pēdējā laikā ļoti labi uzvedās mašīnā - vienkārši visu ceļu guļ :) Tā bez pārsteigumiem mēs atbraucām līdz galamērķim. "Radi" ir ļoti draudzīgs viesu nams - saimniekiem pašiem ir dzīvnieki (suņi un kaķi), kuri labi audzināti un brīvi staigā pa teritoriju, līdz ar to apmeklētāji ar labi audzinātiem dzīvniekiem tiek laipni gaidīti :) Viesu nams atrodas Cieceres ezera krastā, līdz ar to mūs gaidīja jauka diena ar peldēšanu, garšīgu ēdienu un jaunām emocijām priekš Reičelas. 

Atbraucām mēs ļoti laicīgi - tieši tajā brīdī, kad bija gatava zupiņa. Mājas saimnieks Pēteris šādos pasākumos parasti pats vāra zupiņu - lielā katlā uz atklātas uguns. Tas ir ļoti garšīgi!!! Šoreiz mūsu uzdevums bija skatīties, lai Reičelai neviens no viesiem neko neiedod. Bet viss sanāca ļoti labi un uztraukumam nebija pamata - Reičela mierīgu gulēja pie mūsu galdiņa un ēdienu no galda nediedelēja (Starpcitu viņa joprojām to nemāk darīt).

 Interesanta bija arī satikšanās ar saimnieku suņiem. Tie ir četri - vācu aitu suns - Lara, jorkširas terjers-Lerijs, garspalvainais krievu toiterjers - Semjons un šveices aitu suns - Portos. Visi centās parādīt pusaudzei Reičelai, ka viņa ir ļoti neaudzināts suns un jāuzvedas ir labi. Līdz ar to gadijās dažas aizķeršanās, bet kopumā man likās, ka viss ir labi :) Esmu pārliecināta, ka sunim pusaudzim ir nepieciešama neliela audzināšana no pieaugušiem suņiem. Agresīvi viņi nebija, bet neliela uzrūkšana vēl nevienam pusaudzim nav kaitējusi :) Pie tām mazais Semiks (kad neviens suns neredzēja) vispār bija gatavs atzīties Reičelai mīlestībā :) 

Krāšņi ziedi

No jaunas pieredzes Reičelai ļoti interesanta bija motorlaiva! Rados ir ļoti populāra braukšana ar ūdensslēpēm! Līdz ar to jaunam sunim bija iespēja noskatīties uz "ūdens mašīnu", dzirdēt jaunas skaņas un redzēt ar ūdensslēpēm braucošus cilvēkus. 

Tomēr vislabāk Reičelai patika peldēšana! Viņa tomēr ir īsts labradors, kurš dievina ūdeni! Ar pirmo reizi viņa iegāja ūdenī un uzreiz sāka peldēt. Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi - vispār nekādas bailes no ūdens viņai nav. Īpaši viņai patīk peldēt, ja ūdenī atradās kāds no mums. Pasākumā bija arī bērni, kuri peldoties sauca Reičelu pie sevis: "Reča", "Reča":) Reičela ar prieku leca ūdenī, tomēr peldēja tikai dažus metrus un tad atgriezās krastā. Tas bij jautri :) Tikai nedaudz mani uztrauca tas, ka Reičela sākot spēlēties mēģināja skriet pakaļ skrienošiem bērniem - var redzēt pieredzes trūkumu, jo bērnus viņa redz reti un nezin ko ar viņiem darīt. Ceru, ka izdosies mainīt šo situāciju. 

Brīva skraidīšana

Varbūt laiks mainīt profesiju un kļūt par medību suni?

Rados pavadījām visu dienu. Diemžēl neizdevās palikt uz ilgāku laiciņu, jo nākamajā dienā braucām svinēt dzimšanas dienu vīra tēvocim, tomēr Jāņos mainīsim šo situāciju :) Ļoti gaidām, kad varēsim atkal satikties!!!

Jūrmalas pilsētas svētki un mēs :)

Sveiki!

Kopš pēdējiem notikumiem pagāja ilgāks laiciņš, bet tas nenozīmē, ka mūsus dzīvē nekas nenotiek vai es esmu pametusi šo blogu. Nebūt nē! Mēs turpinam mūsu apmācības un treniņus diezgan aktīvi, bet vai nu dēļ notikuma ar telefona zādzību, vai dēļ vasaras sākuma tas viss mainīja savus toņus un noskaņu. Diemžēl esmu sākusi mazāk fotogrāfēt. Man bail, ka telefons atkal var tikt nozagts. Kad es trenēju Reičelu - visa mana uzmanība tiek veltīta viņai un bieži nevaru atcerēties kur liku atslēgas, mobilo vai maku...Tas tiešām ir diezgan biedējoši. Bez bildēm savukārt likās, ka blogs ir tukšs un neinteresants. Es ceru tikt tam pāri, bet ir vajadzīgs laiks.

Kā vienu no jaunumiem varu pieminēt, ka sākām ar Reičelu apmeklēt dažādas suņu grupu nodarbības. To daru vairāk sevis dēļ, jo visu ko zinu iemacījos pašmācības ceļa un man ļoti gribās iegūt jaunas zināšanas par suņu apmācību, lai arī kāds paseko līdz manām darbībām, palabo mani. Man ir vajadzīgs instruktors. Tāpēc cenšos pati meklēt dažādas iespējas kā socializēt Reičelu un apmācīt sevi. Pašlaik esam apmeklējušas divas nodarbības - Ragaciemā un Jūrmalā. Man patika abas un es obligāti atgriezīšos uz abiem laukumiem. Ragaciemā nodarbība bija aktīva un daudzpusīga, tomēr pietrūka saimnieka apmācības. Man gribētos tieši stingrāku un prasīgāku pieeju man. Savukārt Jūrmalā es uzzināju daudz jauna priekš sevis - tur tiešām vairāk tiku apmācīta es, kas manā gadījumā ir nedaudz svarīgāk. Reičela katrā nodarbībā ierindojās labinieku vidū, jo visu ko tur liek darīt mēs jau protam diezgan labi. Kas patīk tieši Reičelai? Suņi! Dažādi suņi! Es domāju, ka viņa dievina suņus :) Pūkaini un gludspalvaini, lieli un mazi...Reičela gatava spēlēties ar visiem. Ļoti svarīga ir arī socializācija šādās nodarbības un spēja ignorēt suņus. Vispār nodarbībās mūs ļoti uzslavēja :) Tas ir ļoti patīkami.
Tagad mums tika uzdoti vairāki uzdevumi, ko centīsimies apgūt. Ļoti interesanta likās trenera piezīme par acu kontaktu. Sunim pavadonim nebūs tieša acu kontakta ar saimnieku, savukārt Reičela pierada komandas laikā skatīties man acīs, līdz ar to centīsimies pamazām apgūt komandu pildīšanu arī bez acu kontakta. Tāpat arī centīsimies apgūt arī apstāšanos pirms šķēršļiem. Sāksim strādāt jau iecerētās specialitātes virzienā.
Runājot par manām velmēm sakarā ar suņu apmācību, gribētos ļoti saņemt padomus par to kā iemācīt sunim necelt no zemes visādus kaulus un citus...gardumus. Lieta tāda, ka Reičela ideāli klausa, kad kauli ir izmētāti speciāli. Viņa nekad necels neko, kas speciāli nomests, lai apmnācītu viņu necelt. Pietiek ar vienu - NĒ - un Reičela vairs neko nepacels. Es varu likt kaulu pie viņas purna, neskatīties uz viņu - viņa necels. Bet, ja mēs ejam vienkāršā pastaigā tad aizliegumi īsti nedarbojās. Gribētu saņemt ieteikumus, ko darīt šādā gadījumā.
Ļoti žēl, ka nesanāca apmeklēt suņu-pavadoņu semināru Cēsīs :( Tas būtu ļoti svarīgi, bet vīram pēdējā brīdī parādījās steidzams darbiņš. Toties mēs aizbraucām uz Jūrmalas pilsētas svētkiem.
Teikšu godīgi - mums pievērsa uzmanību visi!! Es uzvilku man piešķirto Servisa suņu biedrības "Teodors" cilvēka vesti :) Reičela uzvilka savējo :) Un mēs devāmies treniņā... Tā kā laiks bija pietiekami karsts, tad ik pēc 7-10 minūtēm taisijām pārtraukumus, kuru laikā sēdējām zālītē, vārtījāmies pa zemi, dzerām ūdeni un visādi citādi izklaidējāmies.

Bilde no atpūtas

 Savukārt treniņu laikā mums vajadzēja rūpīgi pastrādāt. Visvairāk devu komandu blakus, kā arī liku palikt sēdēt vai gulēt konkrētajās vietās. Mums ļoti daudzi nāca klāt un jautāja par Reičelu - cik veca, kam mēs viņu apmācam. Ļoti daudz stāstīju par biedrību "Teodors" un Reičelu, kā arī iespēju kļut par audžuģimeni topošajam pavadonim. Visbiežak cilvēkus mulsina tieši apstāklis, ka vēlāk būs jāšķirās no "sava" suņa. Šādos mirkļos es jūtos ļoti dīvaini, jo nejūtu to pašu ko viņi. Es vienkārši par to nedomāju. Reičela ir brīnišķīgs suns, tomēr man ļoti vērtīgi liekas tas, ka viņa ir topošais suns- pavadonis. Es esmu gatava šķirties, jo zinu cik svarīgi ir dot cilvēkam iespēju pārvietoties. Tā ir tik liela vērtība, ka mazā Reičela būs kāda cilvēka draugs un palīgs. Viņa ir brīnišķīgs suns - saulīte. Viņai ļoti patīk sēdēt klēpīs, glaudīties un spēlēties. Kad skatos uz viņu, es domāju par to cilvēku, kam tas būs daudz svarīgāk nekā man. Es brīnos kāpēc tik daudz cilvēkiem rodas jautājumi par atdošanu...es tiešām nesaprotu. Dažreiz man liekas, ka labdarība cilvēkam aprobežojas ar naudas pārskaitīšanu uz ziedojumu kontu - pārskatīji un aizmirsi, bet ja labdarība prasa ieguldīt arī nedaudz emocionālā spēka - sirdi, dvēseli, mīlestību, tad lielākā daļa šadai labdarībai nav gatava. Tomēr mūsu pasaulē tieši naudai ir mazākā vērtība. Es jebkurā mirklī varu sev nopirkt savu suni, tomēr nedaru to tikai viena iemesla pēc - es nezinu priekš kam vajadzīgs suns. Es negribu vienkārši mājas mīluli. Es gribu, lai mans suns "strādā". Bet kādu darbu piedāvāt - nezinu. Lūk tā ir mana problēma :)


Sveiciens jums visiem no mūsu ģimenes un Reičelas šajās saulainajās pavasara / vasaras dienās! Es apsolu vairāk fotogrāfijas. Nākamajās brīvdienās mēs brauksim uz Brocēniem - būs jaunas bildes un iespaidi! Veiksmi visiem!

Reičela apmeklē Lattelecom Riga Marathon 2016

Pēdējā laikā, pateicoties Reičelai, es paliku ļoti aktīva - cenšos nelaist garām pasākumus, kas notiek salīdzinoši tuvu mājām. Protams, ka mans skatiens agri vai vēlu vērsās arī Lattelecom Riga Marathon virzienā.

Tikai, ja parastais maratona dalībnieks domā par skriešanu, es domāju par maratonu kā perfektu treniņa vietu Reičelai. Tomēr ilgi šaubījos - troksnis, liela cilvēku burzma un Reičelai nepilni 5 mēneši...vai nebūs pārāk liels stress?  Tāpēc konsultējos ar mūsu treneri Zaigu - viņa Reičelu redzēja suņu-pavadoņu dienas pasākumā un varēja sniegt konsultāciju - izturēs vai nē! Reičela tiešām suņu-pavadoņu dienas pasākumā bija ļoti mierīga, līdz ar to Zaiga neredzēja problēmas mums piedalīties maratonā - galu galā tas ir tiešām labs nervu sistēmas treniņš un mēs jebkurā laikā varēsim aiziet prom, ja būs tāda nepieciešamība.

Braucienu uz maratonu sāku plānot jau iepriekš.

1. Ar kādu transportu braukt? Ērtākais, protams, ir vilciens, bet tas atrodas tālu no mājām. Mikroautobuss? Talsu Starppilsētu autobuss? Šos jautājumus vajadzēja rūpīgi izvērtēt.

2. Reičela ir vēl diezgan maziņa un viņai daudz biežāk kā lielam sunim ir nepieciešams nokārtoties - īpaši, ja viņa atrodās ārā. Viņa nekad necietīsies pastaigas laikā 2 stundas, lai pačurātu, bet vienkārši sēdīsies tur, kur ir - uz ietves. Tas, protams, nav nekas šausmīgs, bet vienalga diezgan nepatīkami, jo to nav iespējams savāk vai saslaucīt. Rīgas centrā nemaz nav tik daudz zāles pleķīšu, kur suņuks var nokārtoties. Tāpēc uzreiz pēc atbraukšanas mums ir nepieciešams atrast smuku zālīti.
3. Ko ņemt līdzi - brauksim uz visu dienu. Reičelai vajadzēs kaut ko ēst un dzert.
Šādi jautājumi man bija pirms braukšanas uz maratonu. Ja es zinātu, ka būs tikai viena problēma, tad labāk sagatavotos, bet diemžēl es pārdomāju visu, izņemot to, kas mums tiešām iztraucēja visu pasākumu.
Pirmo jautājumu mēs atrisināju ļoti veiksmīgi, izvēloties ērtāko transporta veidu - vilcienu. Vīrs aizveda līdz stacijai - Pladies!! Tur ir daudz vietas un var netraucēti aizbraukt līdz galamērķim. Biļetes ļoti ērti nopirku caur Mobilly sistēmu. Reičela vilcienā uzvedās ļoti labi - visu ceļu pacietīgi guļ un nemaz nebaidās no trokšņiem.

Smuka, maza meitene

Atbraucot uz Rīgu, uzreiz devāmies pretēji cilvēku plūsmai - un tā bija laba izvēle, jo Reičelai tiešām vajadzēja nokārtoties un tas tika izdarīts nomaļā vietā, kur nevienam nevarēja traucēt. Vislielāku satraukumu no viņas es redzēju, kad mēs iegājām Origo veikalā - bet tas tikai tāpēc, ka līdz šim viņa neredzēja tik lielas telpas un tik daudz cilvēku. Satraukums izpaudās kā velme iet nedaudz ātrāk kā es, tomēr panikas nebija un viņa turpināja dzirdēt visu ko viņai saku, tikai komandas izpildīja nedaudz ātrākā tempā. Tā mēs mierīgi sākām virzīties uz krastmalas pusi. Kad bijām pusceļā pie Vecrīgas es ieraudzīju tādu normālu zālīti ar kokiem - tur es viņai novilku vesti un ļāvu nedaudz padauzīties - lai mazinātu satraukumu. Bet viņa tiešām jau aprada ar situāciju un uzvedās mierīgi. Likās, ka viņu vairāk interesē gaļa manā kabatā, nekā trokšņi un cilvēki.

Gājām tālāk un pie Strēlnieku laukuma ieraudzijām Alekseju un Denisu kopā ar Teodoru. Atgādināšu, ka tieši Aleksējs ar suni-pavadoni Teodoru un Deniss ir servisa suņu biedrības "Teodors" maratona komandas varoņi, kuri piedalijās Lattelecom Riga Marathon 2016 6 km skrējienā - it kā nieks - daudzi piedalijās - bet Aleksejs un Deniss ir neredzīgie, līdz ar to tā ir īsta Izlaušanās un sevis pārvarēšana!

 Aleksejs ar Denisu stāvēja pie ieejas gājēju tunelī, bet lejā tomēr nekāpa. Piegāju klāt un sasveicinājos ar Alekseju, atgādināju viņam par sevi un piedāvāju palīdzēt paiet nedaudz nost no ceļa, jo vieta bija izvēlēta diezgan neveiksmīgi. Aleksejs iepazīstināja mani ar Denisu un izstāstīja, ka gaida Velgu, tāpēc palikām gaidīt kopā. Kad stāvējām kopā ar Alekseju un denisu, es pievērsu uzmanību apkārtējiem cilvēkiem - daudzi ļoti uzmanīgi aplūkoja suni - pavadoni Teodoru. Aleksejs arī stāstīja, ka cilvēki bieži viņiem pievērš uzmanību - īpaši transportā. Varbūt tas ir labi, jo kopā ar suni - pavadoni neredzīgais cilvēks tiek pamanīts un paliek sabiedrībai nozīmīgāks. Reičela pa to laiku uzvedās labi - sēdēja blakus un nemēģināja spēlēties ar Teodoru. Sagaidot Velgu, uzvilkām speciālās vestes un gājām iekšā maratona jautrajā burzmā:)

Ja tā viss turpinātos, tad būtu pavisam labi, bet...pamazām sākās tas, kas izjauca visu šo pasākumu - vismaz priekš mums.... Nē tas nebija nekas neparedzams.. Tas bija vienkārši LIETUS! Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka tas mums tik ļoti traucēs, bet...lietus palika arvien stiprāks, un stiprāks, un stiprāks...līdz lija kā no spaiņa. Man virsū bija ūdens necaurlaidīgā jaka, bet Reičelai nebija nekā. Es redzēju, ka mans suns pamazām pārveršās par mazu, slapju, bēdīgu lupatiņu. Diemžēl man nebija līdz plēves priekš viņas. Es paņēmu tikai vienu mitrumu uzsūcošo sedziņu, bet tā mums varēja noderēt vēlāk - lietus laikā to izmantot nevarēja.

   Pateicoties Velgai un Guntai man ir viena fotogrāfija, jo savu telefonu es vienkārši nevarēju izvilkt ārā. Pamazām es sāku sajust, ka arī mana jaka sāk laist cauri mitrumu un tas bija pēdējais piliens - līdz stacijai tālu, suns slapšs, es slapja...lietus tikpat stiprs. Līdz ar to atvadījos no maratona dalībniekiem un atbalsta komandas un skriešus devāmies uz staciju. Bija skumji, jo maratonā man ļoti patika!!! Gribējās palikt vēl. Arī Ričela nebaidijās un uzvedās labi, līdz ar to mierīgi būtu plaikuši vēl. Ja es būtu viena, tad arī paliktu. Bet man ir atbildība par mazu, melnu, slapju suņuku - nevarēju pieļaut, ka viņa saaukstētos. Ceļš līdz stacijai bija briesmīgs - samirkām līdz galam. Stacijā aizvilku Reičelu, līdz klusajam stūrītim un tad arī noderēja mitrumu uzsūcošā sedziņa - noslaucīju viņu kārtīgi!! Uzreiz palika jautrāk.

Vilcienu nebija ilgi jāgaida - jau pēc 20 minūtēm sēdējām vilciena vagonā...tiesa gan nedaudz vēsajā, bet nu nekas - bija labi. Vīrs sagaidīja ar mašīnu pie stacijas - bijām laimīgas nokļūt mājās.

4.maijs kopā ar Marley's Fit

Sveiki draugi!
Šajā rakstā dalīšos ar jums mūsu foršajā piedzīvojumā un atrādīšu smukas bildes, kuras man laipni atsūtīja Marley's Fit.
Kādu laiciņu atpakaļ no drauga sociālajā tīklā facebook.com saņēmu uzaicinājumu apmeklēt pasākumu ko rīko atraktīvi studenti no organizācijas Marley's Fit, kas ir Latvijas Universitātes biznesa inkubatora projekts. Pasākums saucās "Veselības taka Jūrmalā kopā ar suņiem" un ļoti vilinoši bija tas, ka pasākums bija plānots ļoti tuvu mājām- takās, kuras mēs apmeklējam vismaz reizi nedēļā. Tā kā toreiz mūsu nodarbības ar Reičelu bija tikai sākuma stadijā, es laikam nebrauktu pārāk tālu (tagad attālums nebūtu šķērslis), bet toreiz pasākuma vietai bija izšķiroša nozīme. Līdz ar to pieteicos un sāku gaidīt.
Mēnesis pagāja ļoti ātri un saulainā 4.maija dienā mēs ar Reičelu devāmies uz pasākumu. Šajā bloga rakstā būs daudz fotogrāfijas - vairāk nekā teksta - izbaudām!
Tikšanās bija paredzēta pie Kauguru Tirdzniecības centra. Jau tuvojoties tikšanās vietai pamanījām suņus - tie ir mūsu pasākuma draugi!

Iepazīšanās

Melna, skaista, spīdīga

Pēc pirmās apostīšanās devāmies no Kauguru Tirdzniecības centra virzienā uz Veselības takas sākumu. Veselības taka Jūrmalā ir Veselības ministrijas un Jūrmalas pilsētas domes izveidots maršruts kāpās, kurā izvietoti stendi ar uzdevumiem gan ķermenim, gan prātam (sīkāk var izlasīt šeit). Maršruta sākumā mūs uzrunāja pasākuma organizatores Kristina Virse un Diana Hakova - izstāstīja pasākuma plānu un tad Diana vadīja iesildīšanos.

Kārtīgi iesildījāmies un devāmies tālāk! Pasākuma laikā uzdevumus vajadzēja izpildīt gan cilvēkiem, gan suņiem. Grūtākais uzdevums suņiem bija psiholoģiskās izturības pārbaude. Nelielā pļaviņā vajadzēja nosēdināt suni un iet prom apmēram 15 soļus, un tad pagriezties un saukt suni pie sevis. Suņi bija ļoti dažādi - citiem patika spēlēties un skriet, nevis mierīgi sēdēt kamēr saimnieks iet projām. Līdz ar to sanāca neliels tracis. Pirmo reizi mums ar Reičelu nepaveicās - divi blakus suņi uzsāka interesantu spēli un uzskrēja Reičelai virsū - nu kāda tur vairs sēdēšana :) 

Neliels tracis :)

Tomēr no otrās reizes mums viss sanāca! Es biju ļoti priecīga un izbrīnīta - apkārt suņi, saimnieki sauc savus suņus katrs savā laikā - bet Reičela mierīgi guļ savā vietā un gaida kamēr es viņus pasaukšu. 

Reičela pilda komandu "guli" un gaida komandu "šurp"

Uzdevumi suņiem bija ļoti dažādi. 

Suņiem vajadzēja rāpot:

 Tēlot susliku:

Un lekt pāri kokam:

Bija arī atpūtas brīži, kad varēja pagulēt, iedzert ūdeni un paspēlēties ar Mārliju:

Lidojošais suns Reičela un pasākuma galvenais suns Mārlijs

Par grūtāko uzdevumu suņiem es jau stāstīju, bet grūtākais uzdevumus saimniekiem bija skriešanas sacensības, kurās vajadzēja skriet, lekt un iet zosu gājienā. Tas tiešām bija ļoti sarežģīts uzdevums:

Es tiku galā, tomēr šoreiz uzvarēt neizdevās :)
Atpakaļceļā arī bija daži interesanti uzdevumi, piemēram, šeit Reičela tiek izmantota kā papildus svars. Turēt viņu bija diezgan sarežģīti :)

Par veiksmīgām atbildēm uz jautājumiem mēs izcīnījām sev mazu balviņu - pīkstošo sunīti. Tagad galvenais neatstāt to pa nakti uz grīdas :)

Pasākuma noslēgumā dalījāmies ar dalībniekiem idejās- ko vēl var darīt kopā ar suni. Es stāstīju par mūsu topošā suņa- pavadoņa apmācībām un servisa suņu biedrības "Teodors" aktivitātēm.

Pēc pasākuma bijām ļoti noguruši, bet laimīgi. Tā bija ļoti jauka diena - iepazināmies ar jauniem cilvēkiem un suņiem, kā arī bija iespēja patrenēties citu suņu klātbūtnē.

Paldies Marley's Fit!!! Tā tiešām nebija pēdējā reize, kad mēs tikāmies!!

 Noslēgumā gribu pabrīdināt - diemžēl tuvākajā laikā man vairs neizdosies izlikt šeit jaunas bildes. Kā jau rakstīju savā profilā fecebook - sestdien, treniņa laikā man nozaga mobilo telefonu. Tas bija ļoti negaidīti  - es tajā brīdī ļoti apjuku un sākumā pat nesapratu, kas notika. Tomēr situācija ir tāda, kāda ir - es pašlaik esmu bez telefona un iespējas fotografēt mūsu treniņus. Šī negadījuma dēļ brīvdienās arī palikām mājās - nebija garastāvokļa kaut ko darīt.

Tomēr tas nenozīmē, ka mēs padosimies. Mūsu plānos ir aizbraukt uz Rīgas maratonu - kā skatītājiem. Tāpat izskatās, ka drīz būs ļoti laba ziņa, kuru es jums uzrakstīšu tiklīdz saņemšu oficiālu apstiprinājumu - pagaidām nevaru stāstīt, bet tas būs jauns pavērsiens visā topošo pavadoņu apmācībā. Plānu daudz, ideju arī - atliek tikai uz priekšu!!!  

Ādaži, Reičelai jauna topošā pavadoņa veste un...ceļojumu alfabēts

Labdien!

Šī nedēļa sākās ļoti labi - vīrs piedāvāja pastaigāties ar Reičelu un man bija iespēja nesteidzīgi sataisīties uz darbiņu, iedzert kafiju un atcerēties laiku, kad mūsu audzināšanā nebija nodota melna draiskule :) Paldies Tev vīriņ! Es domāju, ka jebkurš suņa saimnieks mani ļoti labi sapratīs - ir tik labi dažreiz atgriezties bezrūpīgā jaunībā :) :) Tomēr varu teikt droši - cik dažreiz nebūtu smagi, es neatteiktos no šīm rūpēm - man patīk! Pie tam, ka mūsu dzīve ir līdz galam stabilizējusies - Reičela vairs neprasa, lai ar viņu skrien ārā uzreiz pēc pamošanās. Viņa mierīgi pagaida minūtes 10-15, līdz ar to var mierīgi apģērbties un iet ārā bez steigas.

Brīvdienas bija ļoti interesantas un kā vienmēr - aktīvas!! Pēc suņu-pavadoņu pasākuma es pamanīju, ka Reičela diezgan uzbudināti reaģē uz bērniem. Kad Signes dēļiņš Emīls skraidīja Reičelai garām, viņa visu laiku nervozēja un centās lekt virsū. Šī uzvedība bija normāla, tomēr es piefiksēju, ka mums ir nepieciešama bērnu klātbūtne. Paši šo klātbūtni mēs nodrošināt nevaram, līdz ar to bija jāizdomā kāds viltīgāks plāns. Pār laimi blakus mājām ir divi bērnu laukumi, kur bērnu netrūkst. Sākumā izlaidām aplīti pa mežu, tad uzvilkām topošā pavadoņa vesti un devāmies uz tikšanos ar cilvēkbērniem. Godīgi, pat es nezināju, ko gaidīt...te savu lomu spēlē pieredzes trūkums. Tiklīdz nokļuvām bērnu laukumā, pie mums pieskrēja kādi 5-7 puiši (visi gadus 6-8 veci) un sāka mani izprašņāt par Reičelu. Tie bija 20 jautājumi sekundē - Kas tas par suni? Kāda šķirne? Kāpēc viņai veste? Vai tas ir policijas suns? Ko nozīmē suns- pavadonis? Kā viņi palīdz? Kā viņš zin, kur iet? Kāpēc viņa melna? Vai drīkst pataustīt degunu? Vai viņai patīk, kad kasa aiz austiņas? Vai viņa prot lēkāt? Un kāpēc nelēkā?....Tas ir tikai 1% no jautājumiem. Centos visiem atbildēt un izskaidrot mūsu mērķus un Reičelas īpašo dzīves uzdevumu. Sākumā nevienam neļāvu Reičelu glaudīt un devu dažādas komandas, tomēr tā kā treniņa mērķis bija nodrošināt arī mierīgo attieksmi pret pieskārieniem - atļāvu viņu kontrolēti glaudīt. Bērni bija ļoti uzmanīgi, tomēr visvairāk mani pārsteidza tieši Reičela. Uz bērniem reakcijas vispār nebija!!! Tad, kad viņu galudīja vismaz 3 roku pāri viņa turpināja saglabāt acu kontaktu ar mani un pildīt visas komandas - priekš kucēna tas bija apbrīnojami. Tad palūdzu vienu puiku Ņikitu paskraidīt mums apkārt. Būtībā arī uz skraidīšanu viņa reaģēja mierīgi - nedaudz centās pielekt kājas, bet kopumā izcili tika galā ar uzdevumu. Diemžēl nācās ļoti kontrolēt Reičelas uzvedību, līdz ar to bildes no šī pasākuma man nav.

Pēc šī grūtā treniņa aizgājām uz mežu, lai būtu zināma atslodze. Tur, necerot uz pozitīvo rezultātu, pamēģināju iedot komandu "sēdi" no paliela attāluma - biju gandrīz 5 metrus tālāk. Un Reičela to izpildīja :)

Svētdiena sākās mierīgi un bilja plānots to pavadīt mājās un nekur nebraukt, bet izrādījās, ka vīram ir paredzēts darbs Ādažos. Un mēs devāmies viņam līdz!

Teikšu godīgi - Reičelai nepatīk braukt mašīnā. Nevaru teikt, ka viņa nervozētu, tomēr īpāšu prieku es neredzu. Visvairāk viņai patiktu, ja es viņu paņemtu klēpī un turētu sev cieši klāt. Ik pa laikam viņa mēģina uzlekt virsū, bet, protams, tas viņai nav atļauts. Gatavojaties! Tulīt jūs ieraudzīsiet žēlīgāku suņa purniņu - Reičela, kad viņai nav atļauts ielekt klēpī:

Īstenībā - to vajadzēja redzēt. Viņa sēdēja ar nolaistām austiņām un acīm un žēlīgi skatijās man virsū ar tādu aizvainojumu!! Tomēr es nepadevos un viņa jau pēc minūtēm 5 mierīgi gulēja.

Ādažos mums bija paredzēts ilgi gaidīt vīru, līdz ar to mēs izklaidējāmies pastaigājoties pa mežu. Vienu brīdi bijām pie ezera un Reičelai tika atļauts padauzītie pa ūdeni, jo laiks bija ļoti silts! Tādu prieku sunim es nekad neredzēju. Rezultatā - viscaur slapš labradors:

 

 Kad vīram bija neliels pārtraukums, mēs visi kopā aizbraucām uz pilsētas centru. Tur bija neliels treniņš nomaļā vietā un tad uzvilkām vesti gājām uz apraudzīt centrālo parku. Izrādās Ādažu centrā ir uztaisīts "Dzīvo sapņu dārzs" - nožogota teritorija, kur saliktas dažādas koka mājiņas un pa teritoriju dzīvojās mazi kazlēni, sivēni, vistiņas, truši...Reičela ļoti mierīgi reaģēja uz dzīvnieciņiem. Starpcitu aizmirsu pateikt - mums ir jauna veste!!! No vecās Reičela jau gandrīz izauga un arī vestes uzvilkšana nebija īpaši ērta. Līdz ar to pasūtijām nopietnāku vesti, kas jau vairāk līdzinās servisa suņa ekipējumam. Sānos vestei ir lipeklīši, līdz ar to mūsu uzšuves noderēja!

Ja ieskatās, tad fonā var redzēt trusi :)

Jā, šī veste nav tik spilgta kā iepriekšējā, bet man liekas, ka tā izskatās nopietnāk. Kā Jums liekas? Gaidu viedokļus! Reičelas veco vesti kopā ar uzšuvēm mēs atdosim Dainai - topošai suņa pavadoņa audžumammai, lai jaunā paaudze varētu trenēties!

Pēc brauciena uz Ādažiem man radās vēl viena doma...Tā kā esam diezgan aktīva ģimene un Reičelai pirmajā dzīves gadā ir jāredz pēc iespējas vairāk - izveidosim ceļojumu alfabētu. Gribētos apmeklēt visas pilsētas, kuru nosaukums sākās uz alfabēta burtiem. Pagaidām mūsu saraksts izskatās šādi (dažas vietas jau aizpildītas):

Reičelas Ceļojumu alfabēts:

A-

Ā- Ādaži

B- topošais brauciens uz Brocēniem

C (Č) - topošais seminārs Cēsīs

D- topošais seminārs Daugavpilī

E (Ē)-

F-

G (Ģ)-

H-

I (Ī)-

J- Jūrmala

K (Ķ)-

L (Ļ)- topošais seminārs Liepājā

M-

N (Ņ)-

O-

P-

R- Rīga

S (Š) - ceru iebraukt Saldū

T -

U-

V-

Z (Ž)-

Ar zaļo krāsu atzīmētas vietas, kur esam bijuši (pagaidām nav daudz) :) Ar orandžo krāsu atzīmētas vietas, kur mēs taisamies braukt tuvākajā laikā! Sarakanais: pagaidām ir nezināmās un neieplānotās vietas. Ja izdosies savākt arī pilsētu nosaukumus, kas sākas ar šņācošiem, mīkstajiem un garajiem burtiem, tad būšu ļoti priecīga, bet pagaidām neceru uz tādu laimi - labi, ja izdosies apmeklēt visas paredzētās vietas! Runājot par termiņiem, tad alfabētam ir arī simboliska nozīme - iemācoties alfabētu Reičela pabeigs skolu un dosies savās suņa-pavadoņa gaitās, līdz ar to mums ir nepilns gads, lai iemācītos visus burtus! Laba izglītība sunim - vai ne?

Nākamajā blogā es aprakstīšu mūsu vakardienas (4.maija) aktivitātes - bijām Marley's Fit rīkotajā sporta pasākumā - "Veselības taka Jūrmalā kopā ar suņiem". Tiklīdz saņemšu bildes - uzrakstīšu kā mums gāja.

Jauku visiem dienu!

 

Suņu-pavadoņu dienas pasākums - jauni iespaidi un iepazīšanās

Sveiki!!

Vispirms gribu pateikt lielu paldies visiem, kas lasa šo blogu!! Man tiešām tas ir ļoti svarīgi - gribās vairāk censties, rakstīt, izdomāt jaunas aktivitātes. Tāpat gribu pateikt lielu paldies par jūsu atzinību, ko es saņēmu par Reičelas apmācību. Mēs saņēmām tik daudz komplimentus un smaidus no jums! Tas silda manu sirdi un liek saprast, ka esmu uz pareizā ceļa!! Man bija priekš aprunāties ar Pīķa un Rīgas audžumammām Elīnu un Signi, klātienē iepazīties ar Guntu un Velgu, atkal satikt Zaigu un smelties jaunas zināšanas no mūsu treniņa kopā ar Alekseju un Teodoru, kā arī dalīties pieredzē ar topošo audžumammu Dainu! Paldies jums visiem!! Mēs esam forša komanda!!

Bet pastāstīšu no paša sākuma:
Jau no rīta es sajutu zināmu uztraukumu - kā pirms eksāmena!! Kas būs, ja Reičela pēkšņi neklausīs? Kas būs, ja neizdosies parādīt cik daudz esam mācījušies un kādu progresu sasniedzām. Man visu laiku likās, ka Reičela var izskatīties pārāk maziņa vai tieva...vai tieši pretēji...nepareizi barota un resna :):) Īsāk sakot, atnākot uz Vērmaņdārzu es trīcēju un drebēju. Zaiga ieteica palaist izskrieties Reičelu un viņas māsiņu Anneken. Palaidām...bet jau pēc dažām minūtēm sapratu, ka tā nebija laba doma, jo Reičelai likās, ka kucēns ir daudz interesantāks par lielu suni, līdz ar to spēlēties arī var aktīvāk un drošāk. Varbūt tas nebūtu slikti kādā citā vietā un pasākumā, bet uz to brīdi jau sāka pulcēties saimnieki ar suņiem - pavadoņiem un man gribējās nomierināt Reičelu, jo bija liela vēlme piedalīties treniņā. Man bija vajadzīgs savākts suns. Līdz ar to es pārtraucu skraidīšanu, ar dažām komandām pievērsu Reičelas uzmanību sev un mēs bijām gatavi pasākuma atklāšanai. Tika pateikti ievad vārdi un saņēmu uzaicinājumu no Zaigas sekot viņai, Aleksejam un Teodoram viņu treniņā.

Aleksejs ar Teodoru (Fonā mēs ar Reičelu)

Par iespēju piedalīties treniņā biju ļoti priecīga! Nospraudu sev divus mērķus:
1) Netraucēt!
2) Pēc iespējas labāk parādīt visu, ko mēs iemācījāmies!!
Devāmies pakaļ Zaigai, Aleksejam un Teodoram uz Vecrīgas pusi! Teikšu uzreiz - viss bija labāk nekā es plānoju sākumā. Reičela nemaz nebaidījās no Rīgas satiksmes un cilvēku daudzuma uz ielām. Gāja mierīgi un klausīja. Vecrīgā bija plānots apmeklēt Galerija Centrs tirdzniecības centru - uztaisījām mazu pauzīti, uzvilkām Reičelai vestīti un devāmies iekšā - Aleksejs ar Teodoru pa priekšu, tad Zaiga ar meiteni, kas arī piedalījās pasākumā ( ļoti atvainojos, ka neatceros Jūsu vārdu!! Ja lasīsiet šo blogu, lūdzu uzrakstiet man uz e-pastu Jūsu vārdu - es ar prieku izlabošu šo sadaļu) un mēs ar Reičelu. Sagaidījām liftu un braucām augšā. Reičelai tas bija pirmais brauciens ar liftu, pie tam vēl ar stikla sienām, tomēr viņai interesēja tikai gardumi, ko ik pa laikam bāzu viņai mutē :) Augšā bija diezgan slidenas grīdas, sunim slīdēja ķepas un bija vieglāk gulēt, nekā sēdēt, tomēr uztraukumu es nepamanīju. Tad braucām ar liftu lejā - apbrīnojami, bet liftu mums atrada Teodors - īsts pavadonis!
Kad jau gājām ārā no Galerija Centrs mūs panāca kundze, kura stadijās priekšā kā Galerija Centrs vadītāja Zita Siliņa! Mums izvērtās ļoti interesanta saruna par to, kādi uzlabojumi būtu nepieciešami Galerija Centrs un kā to varētu pielāgot neredzīgo cilvēku vajadzībām. Mums tika iedota oficiāla atļauja trenēties Galerija Centrs telpās! Liels paldies Jums Zita par tik patīkamu sarunu, pozitīvu attieksmi, kā arī patiesām rūpēm par neredzīgo cilvēku vajadzībām!! Mēs ar Reičelu obligāti apmeklēsim vēl Galerija Centrs, lai turpinātu gatavoties suņa-pavadoņa darbam. Pateicoties Jums, varu droši teikt - Galerija Centrs ir lojāla  arī topošajiem suņiem - pavadoņiem!!
Tālāk mēs turpinājām ceļu līdz lielajām gājēju pārejām, kas atrodas pretī Stockmann veikalam. Tur varēja pārbaudīt cik mierīgi Reičela reaģē uz dīvainām skaņām, kas nāk no augšā braucošām automašīnām un tramvajiem. Reakcija bija mierīga!! Pēc tam mēs nesteidzīgi atgriezāmies Vērmaņdārzā, ejot gar Brīvības pieminekli.
Teikšu godīgi - man šis treniņš bija ļoti pamācošs. Zaiga, neskatoties uz aizņemtību un laika trūkumu, izskaidroja man dažās suņu - pavadoņu apmācības nianses, kā arī veltīja man atzinīgus vārdus par Reičelas apmācības kvalitāti. Paldies! Man ļoti svarīgs Jūsu pozitīvs novērtējums!
Atgriežoties Vērmaņdārzā mēs ļāvām suņiem atpūsties un sagaidījām parējos treniņa dalībniekus, jo katram bija savs maršruts.

Sagaidot visus dalībniekus, devāmies uz kafejnīcu "Birojnīca" (Berga Bazārā, Dzirnavu ielā 84, k-2, Rīgā), kur bija paredzēts atklāt projektu “Servisa suņu un viņu turētāju praktisko semināru cikls”. Projekta atklāšana bija ļoti saviļņojoša un emocionāla!

Jauna suņa-pavadoņa Rīgas nodošana saimniecei Līgai

Projekta “Servisa suņu un viņu turētāju praktisko semināru cikls” ietvaros ir paredzēti vairāki semināri un treniņi - Cēsīs, Liepājā un Daugavpilī. Mēs plānojām piedalīties visos semināros. Sīkāka informācija šeit. 

Pēc pasākuma bijām noguruši, bet ļoti priecīgi - diena bija izdevusies!!! Paldies visiem organizētājiem!! Ar nepacietību gaidu pārējos pasākumus!! 

Uz tikšanos!! 

Ar čuk-čuk bānīti uz Majoriem

Sveiki!
Nu gan svētdien bija lietus!! Lija visu dienu bez pārtraukuma... Man jau labi - ir ūdens necaurlaidīga, silta jaka, bet Reičelai gan nācās iztikt ar savu kažociņu. No rīta es sagatavojos garākai pastaigai ar domu, ka lietus mums netraucēs, tomēr jau pēc 20 minūtēm sapratu, ka plānus nāksies mainīt - Reičela izskatījās pārāk samirkusi. Ņemot vērā to, ka laiks nebija tas siltākais - es sabijos, ka mazā var saaukstēties. Līdz ar to nolēmām neriskēt - metām mieru pastaigai un gājām mājās čučet :) Īstenībā lielāko dienas daļu tā arī pavadijām mājās.
Tomēr sestdiena mums bija ļoti aktīva un interesanta - par to arī būs šis stāsts!

 Laika apstākļi mūs lutināja- saulīte, silts un mērens vējiņš... un mēs izdomājām doties garākā izbraucienā - uz Majoriem!! No mūsu mājām līdz Majoriem var aizbraukt dažādi, tomēr mēs izvēlējāmies vilcienu - jauni iespaidi + var veikt garāku pastaigu līdz stacijai.

Uz staciju gājām pa meža taciņu - izdomāju, ka nākamreiz paņemšu līdz kādu lielāku maisiņu, lai varētu savākt atkritumus - tas ir tīrās šausmas, kas darās tajā mežā. Man tur sanāk staigāt ļoti reti, bet vai tiešām vietējo māju iedzīvotāji, kuri tur staigā katru dienu, nevar apvienoties un savākt tos atkritumus? Man būtu kauns, ja mežs blakus mājām izskatītos šādi... Nu labi - līdz stacijai tomēr tikām.

Vilcienu Reičela uztvēra samērā mierīgi - varbūt likās dīvaina tā skaņa un smarža, tomēr viņa mierīgi sēdēja blakus vilcienam un turpināja labi klausīt. Izrādās, ka sunim ir jāpērk bagāžas biļete (to es nezināju), kas ir 3 reizes lētāka par parasto biļeti. Savu biļeti es pirku caur Mobilly sistēmu, bet nezināju, ka arī Reičelas biļeti var nopirkt caur šo aplikāciju - patīkami, jo gadu atpakaļ šādas iespējas vēl nebija. Protams, ka vilcienā Reičela iekāpt pati nevarēja, jo kaut arī peroni pacelti augstāk, kucēns vēl nevar pārvarēt attālumu līdz vilcienam pats. Līdz ar to viņa veiksmīgi tika pacelta rokās un iecelta vagonā. Tikko rakstot sapratu, ka iekāpām pēdējā vagonā - tad es domāju, ka braucām pirmajā :) Vietas bija daudz, līdz ar to mēs nevienam netraucējām. Gribu pateikt, ka Reičela brīnišķīgi uzvedās! Apgūlās un visu ceļu vispār nebija pamanāma. Viņa visu uztver ļoti mierīgi - pat mierīgāk nekā es!

Pirmā biļete!

 

Mazā ceļotāja

 

Nu ko tu mani sauc un traucē mierīgi gulēt?

Bez starpgadījumiem mēs aizbraucām līdz galamērķim. Starpcitu vilcienā bija arī "lielā" kontrole - pret mums izturējās ļoti laipni, izskaidroja, ka var pirkt suņa biļeti caur aplikāciju un novēlēja jauku ceļu! Paldies!

Nepagāja ilgs laiciņš, ka mēs bijām Majoros!

 

 

Majoros mums bija paredzēts treniņš Jomas ielā (gribēju izmantot cilvēku pūli)- tur arī devāmies! Teikšu godīgi - ja mēs noliktu uz zemes cepuri, tad esmu pārliecināta, ka savāktu ziedojumus mūsu biedrībai. Teikt, ka mēs piesaistijām apkārtējo cilvēku uzmanību - nozīmē neteikt neko! Cilvēki stāvēja apkārt, skatijās, uzdeva jautājumus un apbrīnoja Reičelu. Teikšu, ka viņa klausīja ļoti labi. Komanda "sēdi" un es varu apiet viņai apkārt ar lielu līkumu, komanda "guli" un var par pārkāpt pāri. Komanda "šurp" un viņa nesās klāt nepievēršot uzmanību cilvēkiem un suņiem. Dzirdēju ļoti daudz uzslavas un labprāt atbildēju uz jautājumiem. Vēl es lūdzu apkārtējiem pasaukt Reičelu, kamēr viņa pilda komandu "sēdi". Pāris reizes viņa mēģināja skriet, līdz saprata, ko es no viņas gribu un tad jau sēdēja mierīgi.

Kad mēs apsēdāmies un soliņa atpūsties, notika ļoti priecīga tikšanās! Mēs satikām manu kolēģi Nadeždu ar vīru Vladimiru. Viņiem līdz bija viņu suns - zeltainais retrīvers Sita - ļoti mīļa un jauka meitene. Reičela ar Situ uzreiz metās spēlēties, bet diemžēl palaist izskrieties mums neizdevās, jo Jomas iela nav īpaši piemērota suņu aktīvām izklaidēm. Kādā mierīgākā brīdī Nadeždai izdevas Reičelu nofotografēt - manuprāt sanāca ļoti skaista bilde:

Paldies jums- Nadežda, Vladimirs un Sita par jauku kompāniju! Bija prieks jūs satikt!

Pēc kopīgās atpūtas mēs ar Reičelu devāmies tālāk pa Jomas ielu. Turpinājām paklausības treniņu - šoreiz jau ar mantiņas palīdzību - satvert un palaist mantiņu pēc komadas, turēt to zobos, nevis mest zemē, gaidīt kamēr es to paņemšu. Šis ir tāds vieglākais treniņš, kas vairāk līdzinās jautrai spēlei. Satikām divas tantiņas, kas ļoti apbrīnoja Reičelu un piekodināja mani: "Nekad viņu nesist, savādāk viņa pārstās klausīt un sāks baidīties no manis" :) Šis bija tāds dīvains brīdinājums, jo mūsu treniņi atšķirās ar uzslavām, dauzīšanos un gardumu došanu. Bargākais, ka var būt ir vārds "Nē", kas tiek pateikts klusā balsī un tiek uztvērts kā "marķieris" nepareizai rīcībai. Dažreiz nevar saprast kas cilvēkiem galvā...

Ar nelielu atkāpi izstāstīšu, ka mums pastaigu laikā nācās dzidēt arī nosodījumu. Viena meitene, kuras suns garlaicības nomākts centās Reičelu nogāzt gar zemi (tāds interesants spēlēšanas veids), gribēja man izskaidrot, ka sunim jāļauj spēlēties ar citiem suņiem, nevis visa uzmanība jāpiesaista sev. Dīvaini, ka to nevarēja izskaidrot Reičelai, kura visu laiku skrēja man klāt, sēdās pie kājām un skatijās acīs. Citu suņu saimnieki arī dažreiz aizrāda, kad es cenšos no Reičelas dabūt komadas "sēdi" izpildi citu suņu klātbūtnē - viņiem nepatīk, ka es neļauju sunim spēlēties. Īstenībā es ļauju, tikai sākumā jāizpilda nosacījumi. Savukārt viena cita suņa saimnieks skaļi darudēja savam sunim atdot viņu man uz pāraudzināšanu, ja viņš neklausīšot :):):) Lūk tā! Ar mani jau biedē suņus :):):) Tas viss ir tāpēc, ka cilvēkiem pastaigu laikā nav pieņemts darboties ar suni - saimnieki runā pa telefonu, skaita vārnas, iegrimst savās domās, savukārt suņi vienkārši skraida savā nodabā... Bet es zinu, ka Reičela ir daudz laimīgāka par šiem suņiem, jo pastaigu laikā mana uzmanība uz 100% pieder viņai - kas vēl sunim vajadzīgs? Un viņa dod man to pašu pretī. Pat spēlējoties ar citiem suņiem, viņa pieskrien man klāt, apsēžās un ieskatās acīs- par to es viņu uzslavēju un iedodu gardumu. Viņa atsaucās uz pirmo "šurp" un vienmēr laimīga pieskriet klāt, jo man ir gardums, ar mani viņai ir interesantāk un jautrāk nekā ar suņiem un viņa zin, ka obligāti tiks palaista atpakaļ spēlēties. Un tas man liekas daudz jautrāk un interesantāk, nekā 10 reizes saukt savu suni pie sevis - lamājot viņu ar pēdējiem vārdiem, vai skatīties, lai kāda mašīna neuzbrauc virsū, jo suns var izskriet uz ceļa. Mūsu pastaigām nav negatīvās nokrāsas - es esmu priecīga, ka suns klausa, bet suns priecīgs klausīt - visi laimīgi.

Turpināšu stāstu par Majoriem.

Uztaisijām vēl smuku bildīti:

Dāmas :)

Un devāmies uz autobusu pieturu, jo mājās nolēmām braukt ar autobusu - pietura tuvāk mājām - bijām jau nogurušas. Laiks bija ļoti silts un saulains, līdz ar to mēs bijām priecīgi pagaidīt autobusu 20 minūtes - uztaisijām selfiju, bet pārējo laiku Reičela gulēja ēniņā.

 

 

 

 Autobusa šoferītis naudiņu no Reičelas nepaņēma - Paldies! :):):) Līdz ar to Reičela brauca pa zaķi! Es samaksāju tikai par sevi - parasto cenu - 70 centus. Šādi beidzās mūsu izbrauciens!

Mājās bija salds miedziņš:

Gribu pastāstīt, ka mums ir ievērojams progress komandas "guli" izpildē. Ļoti daudz idejas par suņu audzināšanu es smeļos šeit - apbrīnoju šis skolas piegājienu pret apmācību - draudzīgu un labvēlīgu sunim, bez sodiem un lamāšanās - panākt visu tikai ar pozitīvo metodi.

Lūk...kaut kur forumā es izlasīju, ka ir forši panākt to, lai suns pats piedāvā pareizo uzvedību, lai dabūtu gardumu. Tas ir, sunim pašam, bez komandas jāapsēžās vai jāapguļās - par to viņš saņem uzslavu un gardumu. Pastaigu laikā mums ir parasta lieta- ja es apstājos Reičela pienāk un apsēžās man pie kājām. Šoreiz viss bija kā vienmēr - es apstājos, viņa atnāca un apsēdās, es iedevu gardumu un parādiju, ka man vēl ir kumosiņš. To es nedevu, bet teicu "Nu! Ko tu vēl vari man parādīt?". Protams, ka reakcijas nebija...minūtes 5 viņa sēdēja un dīdijās. Apgāja man apkārt (Ok..piefiksēju, ka varētu iemācīt jaunu komandu)...apsēdās....Pēc 5 minūtēm es viņai pateicu nedaudz priekšā, roku nolaižot pie zemes...Ahā! Uzreiz apgūlās! Uzslavēju un iedevu gardumu! Otro un trešo reizi bijā tāpat - viņa nesaprata, ka vajag pašai apgulties, tomēr pēc maza mājiena uzreiz gulās. Tas bija forši, jo pirms tam bija grūti piespiest viņu izpildīt šo komandu. Bet nākamajā dienā es nenoticēju savām acīm...nepagāja ne 30 sekundes, ka Reičela apgūlās pati! Bez mājiena!!! Prieka bija daudz!!! Laikam lieki teikt, ka tagad viņa apguļās jau pēc 5 sekundēm, savukārt, ja ir komanda, tad apguļās zibenīgi - atliek tikai ar pirkstu parādīt zemes virzienā.

Starpcitu, nesaktoties uz mūsu treniņiem, mums tomēr izdevās atrast suņu draugus. Tas ir Stafordširas bulterjers vārdā Arčijs (1,8 gadi) un bezšķirnes suns Vitas (9 gadi). Vakar satikām viņus un ļāvām izskrieties. Arčijs ir ļoti labi audzināts un draudzīgs - ātrs un žiperīgs - Reičela viņu dievina. Vitas nav vairs tik veikls un ātrs, bet ļoti labsirdīgs suns. Dauzīšanās netraucēja Reičelai vaktēt mani un pildīt komandas, kuras es ik pa laikam devu. Tomēr gribu atzīmēt, ka pie suņiem viņa tiek palaista tikai pēc komandas "Drīkst!", pirms tam viņai mierīgi jāsēž (lūk tāds es monstrs).

Tas pagaidām ir viss, tomēr uz ilgu laiku nepazūdu, jo rīt mums ir suņu - pavadoņu dienas pasākums! Būs jaunas bildes un iespaidi!

Jauku dienu!